bez_sakars - February 14th, 2009

Vakar pirms iemigšanas nez kāpēc (laikam smadzenei pieradums skanēt notikumus un apstāties pie tādiem, kas satraucoši un ne visai pozitīvi pa lielākai daļai) iedomājos par vienu puisi, kuram pirms kādiem 6 gadiem aizdevu 100 doļus, jo viņš nu tā lūdzās, nu tā lūdzās, ka man pat neērti sametās un žēl viņa palika. Bet kad pienāca atdošanas laiks nācās noklausīties lielu dažādību ar atrunām un solījumus atdot vēlāk, kas līdz pat šai dienai nav realizējušies. Nu es jau ar mēģināju tik dažas reizes aprunāties un tad atmetu ar roku, var tak redzēt kāds tas cilvēks ir un nav ko ar tādiem ņemties. Un es arī neesmu no tiem, kas uzsūta pāris lielus puikas aprunāties un noskaidrot situāciju, es vairāk paļaujos uz karmas likumu, tip agrāk vai vēlāk dzīve pati atspēlēsies...
Biki uzkavējos šinīs atmiņās, tad sevi nolamāju par nevajadzīgajām domām, pagriezos uz sānu un drīz vien aizmigu...

Pēdējā laikā priekšniece nu tā mani kaitina, ka varētu viņai uzšaut pa pakausi, bļin.
Ierodas darbā ar nokavēšanos, vazājas apkārt bezdarbībā ar svarīgu ģīmi, tieši, kad pats laiks sākt izpildīt pasūtījumus, šī brauc šopingā un vispār dzenā luni cik vien var, izliekoties, ka pati to neapzinās un, ja es kaut ko ieminos, tad šī iedegas ne pa jokam...

Mana taktika tiktāl ir arī dzenāt luni vai lasīt grāmatu, piedevām nagļakā. Un tā mēs tur abi dzenājam luni līdz kamēr pienāk mirklis, kad gribot negribot kaut kas ir jādara. Un es ļauju viņai pirmajai negribīgi izkustēties, kas dod viņai iemeslu man uzbraukt, tip:" Tu šovakar esi paņēmis brīvu?", uz ko es atbildu:"Un kā ir ar tevi?", kas viņu manāmi aizķer un viņa atrunājas, ka darīja kaut ko pa darba līnijai. Es tāds:"Jā es redzēju!" ar nenormāli lielu mājienu uz to, ka vairāk par dibena kasīšanu viņa neko nebija darījusi. Tad mēs abi klusēdami ķeramies pie darba...un nerunājam sākot no 15 minūtēm līdz trīs dienām (sliktākajā gadījumā).

Tā nu mēs te ņemamies kā tādi pirmklasnieki...