bez_sakars - Post a comment

Vakar pirms iemigšanas nez kāpēc (laikam smadzenei pieradums skanēt notikumus un apstāties pie tādiem, kas satraucoši un ne visai pozitīvi pa lielākai daļai) iedomājos par vienu puisi, kuram pirms kādiem 6 gadiem aizdevu 100 doļus, jo viņš nu tā lūdzās, nu tā lūdzās, ka man pat neērti sametās un žēl viņa palika. Bet kad pienāca atdošanas laiks nācās noklausīties lielu dažādību ar atrunām un solījumus atdot vēlāk, kas līdz pat šai dienai nav realizējušies. Nu es jau ar mēģināju tik dažas reizes aprunāties un tad atmetu ar roku, var tak redzēt kāds tas cilvēks ir un nav ko ar tādiem ņemties. Un es arī neesmu no tiem, kas uzsūta pāris lielus puikas aprunāties un noskaidrot situāciju, es vairāk paļaujos uz karmas likumu, tip agrāk vai vēlāk dzīve pati atspēlēsies...
Biki uzkavējos šinīs atmiņās, tad sevi nolamāju par nevajadzīgajām domām, pagriezos uz sānu un drīz vien aizmigu...