|
[16. Sep 2007|01:13] |
Domāju, ka es pilnīgi noteikti varētu sākt diskutēt un pārdomāt par visādām dzīves paradigmām, rakursiem un filozofiskajām īpatnībām un pretstatiem, ja to piespiestu kāds izglītības iestādes režīms vai aizraujoša personība, kuras piekļūšanai tas būtu nosacījums nr.1. Taču. Vai nav milzums daudz tādu domāt-runātāju, nedomāt-runātāju, domāt-nerunātāju vai nedomāt-nerunātāju? Tā piektdien kāda lektore kādā lielā intelekta lielražotnē izteica tādu pieļāvumu "parasti jau tie, kuri vismazāk zina, dod visvairāk un vismudīgāk padomus un priekšlikumus." Vai tas būs aroganti, ja es šim pieņēmumam piekritīšu? Vai nedraudzīgi, nehumāni un out-saiderīgi? Kāda gan tam ir nozīme, ja viss sabiedrības mīlzīgais zobrats virzās pēc viena principa - vispārējs un privāts labums (ekonomikā populārākā atbilde uz jebkura tipa jautājumiem = peļņa). Ja šis zobrats neaizķertu manu bikšu staru (un es nemēdzu īpaši bieži nēsāt svārkus = emancipētības pazīme), es noteikti izvēlētos kā dzīves mērķi idillisku dzīvi Andalūzijas laukos, kur valda komūna, kas pārtiek tikai no pašu audzētiem produktiem. Bet tomēr zobrats klab un grab ar vārdiem: "Whether long range weapon or suicide bomber Wicked mind is a weapon of mass destruction Whether you're soar away sun or BBC 1 Misinformation is a weapon of mass destruc You could a Caucasian or a poor Asian Racism is a weapon of mass destruction Whether inflation or globalization Fear is a weapon of mass destruction." Lai nu kā, bet viss, ko es ar šo gribēju pateikt, ir tas, ka ir ļoti daudz viedokļu, un vēl jo tik veidokļu, kas atspēko pirmos un sasniedz vērtīgāku statusu, bet. Bet kā gan šajā pasaules juceklī var būt ar ko gudrāks, attapīgāks, erudītāks vai inteliģentāks? Ir daudz personāžu, kas izmanto literāro - intelektuālo demagoģiju, lai aizlāpītu savus melnos, netīros caurumus un paceļ savu ārējo čaulu citā dimensijā. Dienas gaismā runā par skaistām, cēlām lietām, bet nakts melnumā bauda orģijas (jelkādas un jelkādā izpratnē, lai man nepiesietos kādi perfekcionisti). Protams, to visu var norakstīt uz mentālo novecošanu, bet, manuprāt, vienīgais un parbaudītais cilvēka vērtības kritērijs ir darbs. Tīrākais un neizreklamētākais darbs. Šie visi manipulējošie vārdi sapin mūs vismaldīgākajos tīmekļos, bet tikai darbībai ir patiesa izpausme. Jebkurā gadījumā un situācijā. "You represent what is true."
Meklēju diskutētājus. NE runātājus. Ne efektologus. Ne bilancspējīgus grāmatvežus. Meklēju, vērojot no viena punkta plaknē. |
|
|
Comments: |
Bet daži, un patiesībā ļoti spēcīgi personāži, panāca visu savā dzīvē tikai ar runāšanu. To nevar tā vienkāŗsi atmest un klasificēt darbu kā visaugstāko mēru visam. Manuprāt runa un darbs kā kopprodukts ir tas kas būtu mērāms lielākās vienībās kā tikai darbs. Kaut arī necenšos te jel kādā viedā glorificēt darba un runas saikni. Piemērs būtu, ja cilvēks veic kādu pētījumu - savu darbu paveic godam, bet neviens pēcāk par to neuzzin. Mērķis ir sasniegts tikai daļēji, jo, lai to īstenotu pilnībā ir nepieciešamas diskusijas, rezonanse utt. Ir nepieciešama socioloģija visā darba procesā, lai tas īstenotos vēl lielākā mērogā.
| From: | bexe |
Date: | 30. Septembris 2007 - 20:32 |
---|
| | | (Link) |
|
Tu kā vienmēr redzi un lasi, ko tu gribi lasīt/redzēt. Bet visā pārējā pat ieklausījies neesi. Darbs, precīzāk padarītā darbība parāda cilvēku - tā principus, tā vērtības, tā patieso būtību. Piemērs(ak kā tev tie patīk): Pečkins reiz ir bijis baigais džigits un tāds cilvēkus piesaistošs un mazliet tendēts uz citu uzmanību. Bet tad kādā pasākumā bija kāda invalīde - jauna meitene ratiņkrēslā, kura ar bija ieradusies. Un kad bija deju laiks, Pečkins vienīgais un pirmais piegāja pie viņas un izdancināja visu vakaru. Ratiņkrēslā! LAi arī cik cēli cilvēki mēdz runāt, lai arī cik sirsnīgi stāstīt par savu humānismu, kad tas nonāk līdz darbībai, visi zaudē savas spēcīgās runas prasmes. Runājot par šo niecīgo teikumu manā poustā. | |