Bet daži, un patiesībā ļoti spēcīgi personāži, panāca visu savā dzīvē tikai ar runāšanu. To nevar tā vienkāŗsi atmest un klasificēt darbu kā visaugstāko mēru visam. Manuprāt runa un darbs kā kopprodukts ir tas kas būtu mērāms lielākās vienībās kā tikai darbs. Kaut arī necenšos te jel kādā viedā glorificēt darba un runas saikni. Piemērs būtu, ja cilvēks veic kādu pētījumu - savu darbu paveic godam, bet neviens pēcāk par to neuzzin. Mērķis ir sasniegts tikai daļēji, jo, lai to īstenotu pilnībā ir nepieciešamas diskusijas, rezonanse utt. Ir nepieciešama socioloģija visā darba procesā, lai tas īstenotos vēl lielākā mērogā.

(Reply to this) (Thread)

Tu kā vienmēr redzi un lasi, ko tu gribi lasīt/redzēt. Bet visā pārējā pat ieklausījies neesi. Darbs, precīzāk padarītā darbība parāda cilvēku - tā principus, tā vērtības, tā patieso būtību. Piemērs(ak kā tev tie patīk): Pečkins reiz ir bijis baigais džigits un tāds cilvēkus piesaistošs un mazliet tendēts uz citu uzmanību. Bet tad kādā pasākumā bija kāda invalīde - jauna meitene ratiņkrēslā, kura ar bija ieradusies. Un kad bija deju laiks, Pečkins vienīgais un pirmais piegāja pie viņas un izdancināja visu vakaru. Ratiņkrēslā! LAi arī cik cēli cilvēki mēdz runāt, lai arī cik sirsnīgi stāstīt par savu humānismu, kad tas nonāk līdz darbībai, visi zaudē savas spēcīgās runas prasmes. Runājot par šo niecīgo teikumu manā poustā.

(Reply to this) (Parent)