|
[ | |
25. 05. 2012. @ 4:56pm
| | ] |
| [sajūtasskaņas| |
hot |
] |
| [sajūtasskaņas| |
mašīnas un autobusi |
] |
Cepinoties saulē, aizmigu uz balkona. Kad pamodos, sapratu, ka man kaut ko ļoti vajag. Šādi jūtoties pagāja viena stunda, un tad es sapratu...
MAN ĻOTI GRIBAS PERSIKU SALDĒJUMA KOKTEILI "NOSTAĻĢIJA"!! GLUŽI TĀPAT, KĀ MANĀ BĒRNĪBĀ JĒKBAPILS UNIVERSĀLVEIKALA PIRMĀ STĀVA KAFEJNĪCĀ!! TŪLĪT PAT!!!!!!!!!!!!
|
|
|
[ | |
25. 05. 2012. @ 12:10pm
| | ] |
dzīvošanai starp 3 skolām ir tomēr arī negatīvi aspekti. gribas iegādāties trankvilizatoru piščiku.
|
|
|
[ | |
25. 05. 2012. @ 12:58pm
| | ] |
Tātad - mopēds nav mans, ja ir interese - sīkāka info pa minēto telefonu. ------------
Iespēja dabūt 2 biļetes uz Eiropas Čempionātu autokrosā (Mūsā) !!!! 27.05.2012 Plkst. 11:00 C un D tribīnēm. Cena - runājama. Tel.: 25537655 RT, lūdzu!
http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&fQbGsBDjwLo
|
|
|
[ | |
25. 05. 2012. @ 10:29am
| | ] |
Laižam drēbes tālāk! VOL4-papildināts ar kurpēm un tehniku!!!!
Izmēri no s-xl cenas no 1-350ls nedaudz nēsātas,tikai pielaikotas,pašas šūtas. 90% pavasara/vasaras sezonai, 10% no siltā gala.
piedāvājums šeit: http://www.flickr.com/photos/77588164@N05/
gribi kaut ko? raksti uz santa @ dollart.lv
|
|
|
[ | |
24. 05. 2012. @ 3:52pm
| | ] |
|
Eju pa koku ēnās iegrimušu ielu. Man mugurā ir žakete, ko neesmu vilkusi kopš 2006.gada, es atceros precīzi. Uz ausīm lēni un sērīgi skan Love Will Tear Us Apart. Viss ir labi. Es gaidu to brīdi, kad man nekas nebūs jādara, un es varēšu mētāties uz dīvāna ar lētu lasāmvielu un ēst maltītes, ko gatavojis kāds cits. Es gaidu to brīdi, kad vasarā pēc zāles pļaušanas es apsēdīšos uz lieveņa, iedzeršu aliņu un apēdīšu klāt saldējumu. Alus kopā ar saldējumu garšo tik labi. Es gaidu to brīdi, kad dzīve iztecēs cauri maniem matiem kā ūdens lāses pēc galvas mazgāšanas, un gaiss kļūs tīrs. To aizpildīs tikai vasara, tikai saule, putni un vējš.
|
|
| 75% viļņa |
[ | |
24. 05. 2012. @ 3:04pm
| | ] |
Apzinos ka nav gluži pareizā tēma, bet tomēr tas kaut kādā mērā ir piesaistāms. Pastāv varenliela iespēja, ka būs jābrauc uz viļņu - jānogādā tur piecas misiņa detaļas uz apstrādi, kā arī jāsagaida tās apstrādātā formā. Mašīnā ir brīvas sēdvietas, kurās bezmaksīgi var iesēsties ļaudis, kuri grib pavadīt kādu pusi dienas, vai varbūt pat visu dienu, klīstot/braukājot pa viļņu. Plānots izbraukt kaut kad salīdzinoši naksnīgi, lai tajā galā būtu uz darba laika sākumu. Simtpunktīga zināšana par brauciena būtību varētu būt kaut kad vakarā.
Varbūt ir kāds, kurš potenciāli vēlās paķert ceļa somu un doties braucienā?
|
|
| process nr1 |
[ | |
24. 05. 2012. @ 2:33pm
| | ] |
tā kā man nepatīk mest ārā labas grāmatas, ir palikuši pāri atdošanai daži Process vol.1 eksemplāri, savākt var vecrīgā pie sinagogas
www.a4d.lv/lv/plaukts/process_laikmetiga s_arhitekturas_gramata_nr1
|
|
|
[ | |
24. 05. 2012. @ 9:22am
| | ] |
Pārdodu stabilas, ērtas "Tamaris" augstpapēžu sandales - 37. izmērs. Uzvilku uz pāris stundām un secināju, ka manai kājai tās nav piemērotas. Derēs normālam 37. izmēram ar ne pārāk platu pēdu. Ja labi der arī citas "Tamaris" kurpes, vajadzētu labi derēt arī šīm. Uzvilktas izskatās daudz labāk nekā fotogrāfijā. Pirku par veikalā "Euroskor" par 42,50, ir čeks. Pārdošu par 32,00.

Pielaikot var centrā.
|
|
|
[ | |
24. 05. 2012. @ 1:56am
| | ] |
Ļoti bēdīgi ir tas, ka rakstot bieži izvēlos tādu izteiksmes formu, kas veicina pretēju reakciju, nekā ceru sagaidīt. Es to droši vien nekādi citādi nebūtu spējusi pamanīt, bet fakts ir tāds, ka, ja manā dzīvē noris kaut kas grūts un smags, bet man par to ir sajūta, ka noteikti tikšu galā un ir iespējams visu atrisināt, un, ja es par notiekošo kaut ko uzrakstu, tad nereti saņemu komentārus "pai pai", "nabadzīte", "lācītis". Tas vienmēr ir ļoti iepriecinoši, ka kādam rūp, kā es jūtos un liekas svarīgi pateikt kaut ko mīļu un mierinošu, bet tajos gadījumos es bieži nodomāju: "Vai tas tiešām skanēja tik bēdīgi/smagi/grūti?" Tas, kas man nav saprotams, ir, ko tieši es izmainu valodā, izteiksmes veidā brīžos, kad jūtos absolūti nelaimīga, nožēlojama, pārgurusi un nemīlama un kad "pai pai" kļuvis par neaizstājamu nepieciešamību, jo tad praktiski nekad nesaņemu līdzjūtīgus komentārus. Vienīgais, kas nāk prātā - laikam tajos ļoti grūtajos brīžos ieraksti kļūst abstraktāki, nekonkrēti. Tur trūkst kaut kādu situāciju aprakstošu detaļu, jo parasti tām sajūtām nav tāda ārēja cēloņa, ko viegli varētu izskaidrot ir noticis tas un tas formā. Un tad varbūt viss izklausās pēc kaut kādas pasūdīgas bla, bla literatūras, un kurš tad jūt līdzi literātiem, kuriem aizlaidusies mūza (jo īpaši pēdējā laikā, haha), vai ne? Lai nu kā, galvenais jautājums, kas nodarbina manu prātu, ir - kā lai iemācās negaidīt reakciju? Kā lai iemācās būt pašpietiekamam arī lielās sāpēs un bēdās? Varbūt vienkārši tie "pai pai", kas pavisam negaidīti saņemti vieglākos brīžos, ir jāpietaupa, jānoglabā sirdī, lai tos atkal varētu izcelt gaismā grūtajos brīžos, kad starp mani un visu pārējo pasauli izaudzis milzīgs mūris.
|
|
|
[ | |
24. 05. 2012. @ 12:40am
| | ] |
Sapņoju par to mirkli, kad varēšu atviegloti nopūsties "labs darbiņš, kas padarīts", domājot par sevis iepazīšanu un pilnveidošanu. Ja tādu mirkli ir iespējams piedzīvot, tas droši vien nozīmētu, ka jāmirst nost, jo ko tad tāds gatavs cilvēks uz zemes vēl varētu pasākt. Man gan pret to nebūtu iebildumu - kad viss ir padarīts, drīkst taču doties pelnītā atpūtā.
Ceļš ir vienmuļš un vientuļš un nasta smaga, bet apstāties arī nav nekādas vēlmes.
|
|