Nu jau juutu kriizi arii savaa makaa, jaasaak plaanot naakamaas nedeeljas eedienkarti no sen sapirktiem-ja nu kas-produktiem, saldeetava pilna, tupeniishi ar pietiks kaadam laikam, varbuut liidz algai izvilksim, bet ko ar tiem reekjiniem lai sadara?

PSC!!!!
Vairāk nekā 50 gadus iedzīvotāji LV lietoja PSRS rubļus un kapeikas. Pēc Latvijas okupācijas 1940-1941. gadā naudu ieveda no Krievijas. Iedzīvotājus pat nebrīdinot, 1941. gada 25. martā latu anulēja un pārtrauca pieņemt maksājumos. Iedzīvotājiem nodarītos zaudējumus var lēst aptuveni 50 miljonu latu apmērā.
Un ko jūs darītu, ja šorīt ieietu veikalā un jums pateiktu, ka tā naudiņa ko gribas iesmērēt ir nederīga un apmaiņai arī nepieņem, bet derīgajai naudiņai vajag strādāt mēnesi?

8.marts. Aizbraucu uz darbu, atbraucu mājās un tur- grīda izslaucīta, trauki nomazgāti, uz galda pūpoli burciņā, stāvēju ar atvērtu muti un asarām acīs, šī bija pati skaistākā dāvana no maniem dēliem.

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Un kā ir tagad?

- dzimšanas dienās draugi un radi tika apsveikti oranžajā portālā, līdz arī tam vairs nav laika;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņi izdzēsušies no skaipa, vai draugiem.lv;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam;
- Vēl sliktāk – Tu jau tagad zini, kam šo iedosi izlasīt.

Nozheelojami, ka jaunieshi protestu ir paarveertushi par dzerstinju un VR demoleeshanu, nerunaajot jau par veikalu apzagshanu, vienmeer ir licies, vai varbuut pareizaak- ir bijusi ceriiba, ka LV maradierisms ir svesha lieta, naiva esmu :(

Jo vairaak ir ko eest, jo mazaak kaads to dara :((

Peedeejo reizi Ziemassveetkos apmekleeju bazniicu tad, kad veel to vajadzeeja sleept un mees ar vecmaaminju gaajaam 4 km, lai pa kluso aizdedzinaatu sveciiti dievnamaa. Shogad ljoti prasiijaas apmekleet to namu, daljeeji deelj kriizes, daljeeji deelj beerniem, daljeeji-sevis, lai arii man nepatiik cilveeku puulji un stundaam ilgas runaashanas, dziedaat ar iisti nepadodas, plus veel vaardus nezinu nevienai bazniicas dziesmai, pat teevreizi katru reizi savaadaak skaitu, jo juuk rindinjas, tomeer saduushojos un pavilku veel draudzeni liidzi.
Liels bija mans izbriins, kad saaku grabinaat peedeejos santiimus, (kas palikushi peec galda klaashanas un daavanu pirkshanas) pie bazniicas seedoshajai pensionaarei, un draudzene atklaaja, ka nekad nevienam neko nav devusi un ziedojusi. Es laikam jebkuram tv projektam, jebkurai tantinjai jebkuram, kas luudz kaut nedaudz bet esmu iedevusi, un ne taapeec, ka gribeetu lai tas naak atpakalj, bet taapeec, ka tieshaam ceru, ka tas mans latinjsh paliidzees, un vai tad es no taa palikshu nabagaaka? nee! tad kaapeec jaaskopojas, ja kaadam tas noziimee 1 dienas iztiku?
Staasts visaa visumaa nav par to, bet par kautko paardabisku, kas ar mums notika. Taatad- ejam iekshaa bazniicaa, pirms tam palaizhot aaraa sirmu paari, kuri atbiida durvis ar vieglu rokas veezienu uz saaniem pastumdami, es nobriiniijos, kaa viss tiek modernizeets pat senaas eekaas. Draudzene peekshnji apstaajas un saak raknjaaties pa sominju telefona mekleejumos, lai izsleegtu skanju, iznaak veel kaads viirietis atvilkdams durvis, mees ieshmaucam iekshaa, padaram savas padariishanas un ejam aaraa, stumjam un velkam, bet durvis valjaa netaisas, abas izmeegjinaamies un nekaa, te bazniiceens iet laukaa un attaisa durvis kaa parastaas- engjees iekarinaataas. Buutu bijusi viena pati, laikam padomaatu, ka juuku praataa, staaveeju 15 min un peetiiju, kaa pirms tam taas durvis sliideeja uz saaniem kaa lielveikalos, ja tur pat nav kur sliideet jo siena priekshaa, un taas enjgjes... Draudzene taadaa pashaa izbriinaa peetiija shamaas no otras puses- nekaa, taa nu izdomaajaam, ka tas buus bijis muusu ZS briinums!

Shito greeksuudzes padariishanu nesaprotu, sanaak taa, ka ja es visu muuzhu greekoju, peedeejaa dienaa izsuudzu greekus, man tie tiek piedoti, tad es nokljuustu debesiis, kaada tad jeega iet uz bazniicu? vai arii- pa nedeelju sadaru visaadus jokus, sveetdienaa aizeju visu nozheeloju, un pirmdienaa varu saakt visu no saakuma? Pse!!!

Fakti

* 1 tonnas papīra iegūšanai nepieciešami vidēji 14 koki.
* Vajadzīgi 20 līdz 40 gadi līdz koku var izmantot papīra ražošanā.
* Koks dienā saražo apmēram 480 l skābekli.
* Cilvēks dienā patērē 2880 l skābekli. Seši koki saražo dienā cilvēkam nepieciešamo skābekli.
* Cilvēku saimnieciskā darbība – mežu izciršana, akmeņogļu un naftas produktu sadedzināšana, transports, rūpnieciskā ražošana un intensīvā lauksaimniecība sekmē siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas atmosfērā, kas izraisa globālas klimata izmaiņas.

Iedomājies, tu loterijā esi saņēmis šādu balvu: Katru rītu banka tavā kontā ieskaita 86400 latu. Taču šai spēlei ir savi noteikumi, jo katrai spēlei tādi ir!

Pirmais noteikums ir:
Visu, ko neesi izdevis dienas laikā, banka tev atņem, tu nevari šo naudu tā vienkārši citā kontā ieskaitīt, tu vari to tikai izdot. Bet katru rītu, Kad tu pamosties, banka atver jaunu kontu ar 86400 latu nākošai dienai.

Otrais noteikums ir:
Banka var šo spēli jebkurā brīdī pārtraukt, jebkurā laikā pateikt: Viss ir beidzies. Spēle ir galā. Banka slēdz tavu kontu, un tu nesaņemsi vairs jaunu.

Ko tu darīsi?
Vai tu pirksi visu, ko vēlēsies? Ne tikai priekš sevis, bet ar priekš tiem mīļajiem, kas tev ir blakus? Varbūt pat tiem cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, tā tu naudu neizdosi tikai priekš sevis… Varbūt tu mēģināsi izdot katru santīmu, lai izmantotu šo iespēju, bet varbūt …

Īstenībā spēle ir dzīves realitāte: Katram no mums ir sava “Laika banka”… Mēs tikai to neredzam…

Katru rītu, kad mēs pamostamies, mēs saņemam 86400 sekundes mūsu dzīves, ko dāvina diena, un vakarā, kad aizmiegam, šis laiks tiek mums atņemts… Tas, ko mēs šai dienā nepiedzīvojam, ir pazudis uz visiem laikiem, nogrimis nebūtībā,



vakardiena ir pagājusi. Katru rītu šis konts tiek no jauna piepildīts, bet banka var kontu jebkurā laikā slēgt, bez brīdinājuma…