| 10:47p |
vakars nr.4.
Bija skaisti. Zilas debesis bija un mākoņi. Mēs ar meitu gājām staigāt uz parku. Viņa stūma ratus un sēdās slapjajās lapās, tad es viņu ņēmu padusē un kādu brīdi panesu. Tad viņa atkal pastūma ratus, atkal apsēdās, padusēs un no sākuma.
Šodien ļoti nopriecājos par naudu - padejoju pat pie bankomāta. Mēs bijām jau iztukšojušas krājkasīti, un savākušas divus latus melnajās naudiņās, bet re ku šeku - laikam žurnāks "21" bija pārskaitījis honorāru un mēs gājām iepirkt pārtiku uz lielo "Rimi".
Vēl labā ziņa ir, ka man beidzot ir pārgājusi grūtniecības laikā sākusies tūska (nu, šitas ir viens seksīgs vārds. tūska) un man atkal der vecās kurpes. Tās attiecīgi pēc pusotra divu gadu aizmirstības ir kļuvušas jaunas. Un zābaki un vienas papēžkurpītes man pat vēl ļoti patīk.
Vēl padomāju, ka nereti neuzvedos lāga aprunājot knapi pazīstamu vai pat nepazīstamu cilvēku personīgās dzīves. Tas tomēr nav inteliģenta cilvēka cienīgi. Vienīgi, ja es padomāju, ka kāds par mani tā runā, man ir vienalga - tas man pāri nenodara. Tā kā es ceru, ka arī mana klačas ne parāk sabiezna smogu virs Rīgas inteliģences galvām. Mēģināšu tomēr nodarboties ar lietu nevis runāt par citu gultas izvēlēm.
Sapirkos grāmatas. Andras Manfeldes dzejoļi ir stipri, daži vispār...ofigetj. Laikam gribētos vienīgi, lai viņa vēl vairāk savāc formu.
Ar Raupa "Putn" ir tā. Visu laiku ir jāklausās kā tas dzejolis skan viņa balsī, tad iedarbojs spēcīgi. Tomēr ģeniāls liekas tikai viens dzejolis. Vispār ir sajūta, ka to krājumu vajadzēja izdot tikai tā dzejoļa dēļ. Tas dzejolis ir "Esterei", kas sākas ar "uz brīdi iestājas laiks". Ir tur vēl citi labi dzejoļi - man liekas, ka gandrīz visi ir cibā nopublicēti "t_dzejas" sadaļā.
Rondalda Brieža "Karaoki" atšķīru un nevarēju vēl saņemties kārtīgi palasīt - man viņš ir par iepriekšparedzamu.
Par šito, starp citu, runājām ar režisoru, ka es citu kļūdas spēju saskatīt, bet savējās...ku kū. Nonācām pie secinājuma, ka ja visi spētu saskatīt arī savas kļūdas tā kā citu, tad visi būtu ļoti produktīvi un varētu arī izzust subjektīvais moments, kurš bieži vien mākslā ir ļoti svarīgs.
Meita mācās ēst jogurtu ar karoti. Izdodas labi.
Novērojumus gan gandrīz nekādus neredzēju, jo svētdienā ielas bija tukšas. Vienīgi veikalā. Pareizi par to es gribēju uzrakstīt.
Pēc mums iepirkās tāda kundzīte, viss uz tip top - sirmie mati ieveidoti, drēbes glītas. Bet sejas izteiksme saspringta it kā viņa visu laiku galvā rēķinātu, ko viņa arī droši vien darīja. Viņa lika kasierei, lai parāda, kur rādās nauda, cik viņai jāmaksā, lai varētu zināt, vai viņa var atļauties olas vai nē. Bāc. Viņai nepietika tām olām. Tās olas palika veikalā. Es dopmāju tai brīdī, ka jānopērk viņai olas, bet bija neērti, jo kundzīte varbūt apvainotos vai varbūt arī nē... nezinu. Un kā es tā iešu un pirkšu. Stulbi, vajadzēja laikam nopirkt. Iepriekšējais mans šitāds piedzīvojums bija Ziemassvētku vakarā, kad es pirku kaut kādus tur saldumus un pēdējās dāvanas un viena šodienas kundzītei līdzīga, iespiedās starp mūsu visu mandarīnu un šampaniešu kalniem, ar piena paciņu, baltmaizi nesagrieztu un mazo šokolādīti. Priecīgus svētkus, draugi! |