| 11:30p |
vakars nr. 2.
Nu ir tā. Nu ir šovakar, kas stāstāms. Ir.
Biju uz filmu "Ananasu ekspresis". Pēc filmas ir jāpiepūlas, lai atcerētos par ko tā bija, bet tai mirklī, kad skatījos bija labi. Tāds viena vakara sakars, pie tam smejoties un pīpējot zāli. Tas, ka tā filma tomēr sanāk un sanāk marihuānas propoganda, gan, man vecam morālistam netīk, bet nu...cerams, ka līdz mana meitiņa izaugs būs vēl vairāk pierādīts marihuānas kaitīgums vai arī būs atklāts, ka patiesi, patiesi tas nav nekas slikts. Kaut gan, kā var nebūt slikta atkarība, to man nesaprast. Vārdu sakot, diezgan laba filma ar sliktu morāli, ja esat appīpējušies vai mazliet iedzēruši, tā ir filma jums.
Es sēdēju piektā rindā sestā vietā, iespiests starp lūk kādiem pārīšiem (tas man atgādina jauko stāstu par lorijas andersones koncertu, kur pieejot pie rindas, kur atradās mana vieta, es to nemaz nevarēju saskatīt, jo abi blakussēdētāji bija maigi izsakoties mollīgi. Pats arī neesmu kaulains, bet nu uz viņu fona Keita Mosa pēc anoreksijas lēkmes.)Bet šovakar nebija tik ļauni: bija ļoti jaukas divas dāmas, kas atnākušas piektdienu nosvinēt, nu tādas gaumīgas latviešu sievietes ap 30, ar popkornu un vinķeli paslēptu somā. Otrā pusē gan bija kaut kas interesantāks: divi jaunieši, kuri mīlīgi sūcās, kad es ietusnījos viņiem blakus, abi kopsvarā ap 60 kilogramiem, pie tam pusis noteikti vieglāks par meiteni. Abiem gadi kopā, nu 30, abiem arī kola da popkorns, bet no puikas pamatīgi nes pēc alus. Abi ģērbti iekš kaut kā balta kaut kā ādas kaut kā ko pērk veikalā bet ne par to lētāko naudu, nekādi tur goti vai īmo (tik ierobežotas ir manas zināšanas par jaunākās paaudzes kultiem). Bet nu mēs tuvojamies tam, kāpēc es to visu stāstu: pusim vienā ausī ir rombveida auskariņš ar tipa svarovski kristāliem paliels. Nu labi, tagad es saprotu, ka tas nav nekas tāds, nu un. Tai brīdī, kad es to ieraudzīju man likās: zeme atveries, es esmu vecs, vecs, vecs. Es noteikti domātu, ka zēns ir homoseksuālis, ja vien viņš visu filmu tik ļoti cītīgi nemīlētu to trauslo cilvēkbērnu, kas cerams vēl ir meitene.
Vārdus sakot, šī vakara izklaides man patika.
Vienu rindu aiz manis sēdēja ļoti skaļi smejošs vīriešu pāris (neuzdrīkstos noteikt viņu orientāciju tikai pēc rozā džemperīša un intonācijas). Man viņi patika. Tie bija forši, skaļi smiekli. Nerupji.
Nu, lūk. Un tad es devos nopirkt jogurtu un pienu lielveikalā Origo. Lūk, ko es jums teikšu: brīnums, ka man nepaprasīja pasi, jo es ar sav vēlmi nopirkt pienu, pie tam bezlaktozes, izcēlos, ļoti izcēlos. Alkoholu pirka visi. Pilnīgi visi. Tie divi, kas nepaņēma, pie kases redzot, kas darās, nokaunējās un aizgāja paņemt pa kokčikam. Hellovīns, vai saproties.
Šovakar noebigumam derēs sekojošs novērojums no mūsu rajona dzīves. Gājām mēs ar meitu no rīta pastaigāties. Un tur, kur Krišjāņa Barona ielas bruģis satiek Brīvības ielas asfaltu, tur vārdusakot, stāv dampis. Nu, tipa kaut kāda remontmašīna. Un pie šīs remontmašīnas attiecīgi septiņi (!) vīri ceļu strādnieku tērpos. Nu lūk. Un, kas notiek, jūs jautāsiet. Viens no vīriem rok bedri, kas acīmredzot jau agrāk milzīgā piepūlē ir izlauzta asfaltā (droī vien ņēmās vismaz diennakti). Viņš tātad rok. Vēl viens kungs loka kautkādu mistisku striķi. Bet pārēji pieci bāleliņi mīņājās no kājas uz kāju, vēro, divi smēķē, viens skatās uz garāmgājējiem. Un ticiet man, ticiet man, es neko neteiktu (teiktu gan, esmu sasodīts moralizētājs un nemainīšos, he, he, he), es neko neteiktu, ja vien bilde būtu mainījusies mirklī, kad mēs ar bērnu pēc stundas nākam atpakaļ. Ne sūda, teikšu literāri. Pat rok bedri tas pats vienīgais, kuram acīmredzot ir fiziska darba atļauja no iecirkņa ārsta. Jautājums - kur paliek mūsu republikas vīriešu kontingents? Stāv pie bedres, es atbildu. Stāv pie bedres.
Ar labunakti. |