| |
[18. Okt 2004|10:47] |
| [ | es jūtos: |
| | cenōs smaidīt, dzīve ir skaista! bet nevienmēr viss izdodas | ] |
vakardiena būtu izdevusies patiešām laba, ja vakara beigās pirms došanās uz nmājām no māsīcas nebūtu atkal es zaudējusi samaņu uz vairākām miūtēm..
gr atsitu galvu pret skapīm un tad pret durvīm.. un nokritu uz grīdas. pēc liela daudzxuma ledus un ožamā spirta es atguvu samaņu.. tagad mani sāk nomocīt jautājums, kas ar mani ir? atbilde - nekas [vismaz tā es vēlētos]
šodien ar mokām spēju pastaigāt, sajūta tāda it kā būtu nenormālas paģiras, vakar vispār bez palīdzības paiet nevarēju! sasodīts |
|
|
| |
[18. Okt 2004|11:30] |
Nespēju izdzēst to sajūtu no prāta. Elpas trūkums viegls, tad sirdī sāk durt, viegli sareibst galva. Vienreiz pieveru acis - patīkams miers un sajūta ka krīti bezdibenī, tumsā, bet tad saņemu spēkus un atveru acis [pēc šīs darbības man vajadzēja strauji apsēsties kaut kur, bet nē..]. Un tad otro reizi aizverot acis šī sajūta pārņēm un tu lido.. vairs nejūti nekā.. krīti tumsā!
Nākamajā mikrlī, kad atveru acis atrodos jau uz grīdas, trīcot visa un sajūtot aizdomīgas sāpes pakausī! Visi apkārt ir nobijušies! Un pie tā vainojama esmu es! ko tur daudz..
Sasodīts, man no tā ir bails, drīzāk tā sajūta ir vienkāŗši biedējoša! |
|
|
| |
[18. Okt 2004|18:22] |
| [ | mūzika: |
| | Mandragora Scream | ] |
garlaicība..
es esmu paspēusi zdzet ļoti daudz zaļās tējas
uzrakstīt dzejojumu
ko lai pasāk, ja nedrīkst nekur iet, pat lasīt nedrīkstot... |
|
|