|
18. Okt 2004|11:30 |
Nespēju izdzēst to sajūtu no prāta. Elpas trūkums viegls, tad sirdī sāk durt, viegli sareibst galva. Vienreiz pieveru acis - patīkams miers un sajūta ka krīti bezdibenī, tumsā, bet tad saņemu spēkus un atveru acis [pēc šīs darbības man vajadzēja strauji apsēsties kaut kur, bet nē..]. Un tad otro reizi aizverot acis šī sajūta pārņēm un tu lido.. vairs nejūti nekā.. krīti tumsā!
Nākamajā mikrlī, kad atveru acis atrodos jau uz grīdas, trīcot visa un sajūtot aizdomīgas sāpes pakausī! Visi apkārt ir nobijušies! Un pie tā vainojama esmu es! ko tur daudz..
Sasodīts, man no tā ir bails, drīzāk tā sajūta ir vienkāŗši biedējoša! |
|