Dažreiz šķiet, ka pilsēta mani negrib, un cenšas visiem spēkiem tikt vaļā. Tā liek man dzīvot pusotras stundas gājienā no universitātes un uzsūta krusu un vēju, kad, kavējot lekcijas, jātiek ātri, ātri uz priekšu. Tā liek man baidīties no skolēniem dienās un huligāniem vakaros. Šodien viņa, mīļā, tiešām centās. Šodien viņa man ceļā uz eksāmenu nolika mašīnu tik strauji, ka nekas cits neatlika kā demonstrēt salto trikus ar riteni, krist gar zemi un sadauzīt ceļus. Bet saka jau "ja sit, tad mīl", vai ne?