Solitary endeavour on the southern ocean ir viena no skumjākajām dokumentālajām filmām, ko esmu redzējusi.

Man patīk lasīt draugiem.lv sadaļu 'Dusmu izlietne' pirms gulētiešanas.

Iegādājos 1981. gada grāmatu par raķetēm, ilustrētu. Lasīšu pirms gulētiešanas, tīksmināšos par sīki izzīmētām bildītēm un sapņošu, ka tieku izšauta kosmosā.

Dažreiz šķiet, ka pilsēta mani negrib, un cenšas visiem spēkiem tikt vaļā. Tā liek man dzīvot pusotras stundas gājienā no universitātes un uzsūta krusu un vēju, kad, kavējot lekcijas, jātiek ātri, ātri uz priekšu. Tā liek man baidīties no skolēniem dienās un huligāniem vakaros. Šodien viņa, mīļā, tiešām centās. Šodien viņa man ceļā uz eksāmenu nolika mašīnu tik strauji, ka nekas cits neatlika kā demonstrēt salto trikus ar riteni, krist gar zemi un sadauzīt ceļus. Bet saka jau "ja sit, tad mīl", vai ne?

Ziniet, kā izpaužas ekonomiskās krīzes garā roka daudz lokālākos mērogos? Ļaundaris ratiņkrēslā (!!!), kurš pagalmā zog Ziemassvētku lampiņu virteni 6 Ls vērtībā dienu pirms Vecgada vakara. Tie ir trīs ģimenes vīrieši, kas, neskatoties uz vēlo nakts stundu, pusabģērbti skrien pakaļ neliešiem ar gāzes pistoli rokās. Un tie ir likuma sargi, kas baidoties par savas darba vietas stabilitāti cenšas tik ļoti, ka pat pamanās zagļus noķert. Tā lūk, mīlīši!

Klusēšana nav piekrišana. Klusēšana nav zelts. Klusēšana ir meli.

Essejas temata izpētes nolūkos pirkstiņi aizmaldījās interneta ārēs līdz Pentakostālismam. Esat redzējuši Jesus camp? Nopūsties par to visu un novilkt 'jēziņ...' liekas pavisam nevietā.

Prievīte, melnā šokolāde, Niko Pirosmani reprodukcija, kaltēta mežrozīte (vismaz tā man šķiet) un daudz mazu, mazu bildīšu. Paldies!

Es neciešu pamatskolas skolēnus. Ceļā no mājām uz universitāti jābrauc garām veselām divām skolām, un, nedod dievs, tai mirklī, kad es tur minos, ir starpbrīdis. Viņi ir kā ķērcošu kovārņu bars savās melnajās uniformās. Bariem vien veļas ārā pa skolas durvīm un kā tādā masu psihozē bļauj, ēd, karas kaklā savām pirmajām mīlestībām, bez jebkādas sajēgas skrien pāri ielām, spēlējas ar mobilajiem telefoniem un ko tik vēl ne. Un viņi ir tik daudz un vairums tādi bully type, ka man paliek bail no tās masas.

Te snieg jau otro dienu pēc kārtas, un sajūta tik ļoti kā mājās.

Būt labākajam draugam ar sevi.

Šodien nopirku naktslampiņu. Smuka, ar koka paliktnīti. Sēžot autobusā un braucot uz mājām, noliku kasti ar lampu sev blakus uz sēdekļa. Skatījos ārā pa logu, un ieraudzīju trīs skotu puikas sēž uz puspabeigta mājas jumta un pīpo. Un tad man pēkšņi salikās, ka viņiem uz tā jumta ir TIK forši - viņi visi trīs zina, ko darīs pēc izpīpētās cigaretes, viņi zina, kādēļ liek to jumtu. Es tikmēr braucu autobusā trešo nedēļu pēc kārtas un vienīgais, kas sēž blakus ir stulba nakstlampiņa ar mākslīga koka palikntīti.

Lots of Doric. Lots of teenage chavs. Daži viesstrādnieki un pensionāru armija. Veikalā apreibis puikiņš kliedz uz indiešu izcelsmes apsargiem, lai tie dodas mājup, jo, redz, this is Scotland! 
Bet ir arī gaišās puses. Piemēram, māja ar diviem iemītniekiem, nevis dzīvoklis ar sešiem. Piemēram, dārzs aiz tās. Fizikas Ph.D. students - istabas kaimiņš, kas salabo visu, sākot no vannas istabas durvīm un beidzot ar divriteni. Tā kā ir labi.

Nae bad at aw!

Jaunkundze šodien pieteicās trainee croupier amatam.

Paldies, ttp Love/Juice ieraksta dēļ noskatījos Fucking Åmål.

Spēlēt Notpron divos no rīta, bojāt sev garastāvokli ar domām par Council tax, sapņot, ka Bjorka ir pazudusi kalnos un nu jāiet viņa meklēt,  ir tas, kas šobrīd vismazāk vajadzīgs. Ieelpa. Izelpa.

Man vārdi aptrūkušies. Iztecējuši starp zobratiņiem un pazuduši.

Rīga - Bristole. 27. jūlijs. Spontānākais pirkums šovasar.