- 5.10.11 15:56
-
Es te sēžu un domāju, kā tas nākas, ka dzīvē mir vīrieši, kas ir fiksie un kas ātri vien, lai nepazaudētu otru cilvēku dara visu iespējamo, bet ir tādi vīrieši, kuriem ir labi, kā ir un neko negrib dzīvē mainīt. Vot ņemu es savējo pa piemēru viņš ir prom nu kāda tur problēma atrast dzīvesvietu un savākt mūs pie sevis, nu vienmēr jau ka jā jā, bet darbības nekādas. Cik ilgi ir vērts gaidīt, vai arī baudīt dzīvi un meklēt ko citu, Bet ir viens liels BET nu tā stulbā sieviešu loģika nu bet mošs ar mani būs savādāk. Nu es jau zinu un saprotu, ka nevella savādāk nebūs. Cik ilgi gaidīt, kamēr cits kāds neuzradīsies, bet mošs zinot visus apstākļus, būs savādāk, jo vispār jau dažas lietas ir kļuvušas savādākas. Nu nezinu sēžu un domāju nu negribu teiksim četrus gadus šitā nomocīties un beigās nekā. Nezinu lielās pārdomās. Ir tāda nezināma situācija, dažbrīd domāju, lai viss plūst pats no sevis un gan jau risinājums uzpeldēs. Bet vienreiz dzīvē, es uz tādu gan jau aizlaidu nu teikšu, ka ir rezultāts diezgan paskumšs sanāca. Cik ilgu laiku dot cilvēkam? Zinu jau, zinu neviens jau man to priekšā nepateiks. Pēc cik ilga laika cilvēki sāk dzīvot kopā? Hmmm Mīļumam esot blakus dzīvojam kopā viņa mantas arī ir... Hmmmm, bet kāpēc nekas tālāk nenotiekas, kāpēc cilvēks nevēlas katru dienu nākt mājās, kad viņu kāds gaida. Ja Jūs zinātu, kā es to vēlos ejot gulēt gribas ieritināties kādam blakus nevis vienai censties to lielo gultu sasildīt. Ui, ar to gultu ir traki nu nepatīk man vienai gulēt nu ko es tur varu izdarīt. Man patīkas, ka man ir auksti pielīst klāt un sasildīties sajust, ka neesi viens savos priekos un bēdās. Nezinu besīts jau ar pa šito visu nāk virsū kā arprāts....