belaa
belaa
- 12.12.11 09:07
- Nu dikti gribas uzrakstīt par savām nu jau aigājušajām brīvdienām. Diena pagāja super tāda mierīga, kārtojot savas šteles, bet vakas iesākās jau viņš lieliski aizgāju uz kinci un braucot mājās domāju jāuzzvana H. Nu ko sacīts darīts, bet sākās greissirdības sēcna pirmkārttāpēc, ka viņam neko nebiju tikusi un otrkārt, viņs redz dikti satraucas par mani kur es esmu. Teicu jau ka braucu mājās un drusku jau dusmas mani parāva bet garīgais bija pārāk labs un nolēmui vēl ar draudzeni satities nu ko sacīts darīts tiek steidzīgi izdarīts zvans un jā draudzene arī piekrīt tikties ar mani. Nu tā, kā jau vienu lekciju noklausījos un saruna nekā nebeidzās ar viņa trubiņas nomešānu nolēmu ja zvanīs necelšu. Satikos ar draudzeni zvana kungs, klausune netiek celta. Pazvanīja vēl reizīti un tad jau sms atsūtīja nu neko tā kā biju ar draudzeni un man ļoti nepatīk kā viņš dara nolēmu necelt, bet pazvanīt braucot mājās. No draudzenes aizbraucu ap plkst 00:30 braucu un domāju O.K. jāuzzvana būs jau nomierinājies. Zvanu un tad tik sākās vēl leilāka histērija, ka nezinot kur es esmu un ka redz tā satraucoties par mani. It kā jau mīļi, bet nu galīgi histēriski.Kad ierados mājās sazvanījāmies caur skaip un norunājām līdz 03:30, bet vispār jau daudz ko izrunājām kaut gribēju jau runāt ar viņu kad būs mājās. No vienas puses saprotu, ka uztraucas, bet no otras puses ir tāda sajūta, ka esmu pilnīgā kontrolē. Un tā greizsirdība tas ir kaut kas ar ko cīnamies abi un drusku jau man patīk ka ir tik greizsirdīgs, bet nepatīk, ka tad mani galīgi neuzklausa un nedzird vai negrib dzirdēt. Kad jau bija nomierinājies tad bija tik daudz mīļu vārdu un nebija man teicis nekad, ka esmu viņa enģelis un kā viņam patīk manas acis un mans smaids. Vispār jau tai sarunai ilgu laiku biju briedusi, jo saprotu, ka tā turpināt nevar vairāk un viņš arī atzīst, ka tā turpinātoes vairāk nevar. Tādu galīgu lēmumu tovakar bijām pieņēmuši vismaz man tā likās. Svētdien jutos galīgi nogurusi, bet bija vēl visādi darbiņi jāizdara. Vakarā sazvanamies un viņš pasaka, ka ir galīgi morāli pārguris un viss viņam ir vienalga un tad sākās otrais vājprāts, ka redz es neko negribot, ka esmu neizlēmīga, ka redz es neesot viena utt. Vienā momentā to murgu vairāk nevarēju izturēt un sāku raudāt un kliegt viņam virsū, ka esmu jau morāli pārgurusi un neesmu vispār šito pelnījusi. Kliedzot virsū viņam nezinu vai aizkliedzos vai kas notikās, bet es sapratu, ka tas ko viņš man teica ir tas kam viņš pats netiek pāri, ka tas ko viņam grūti ir pieņemt. Protams, ka nomierināties man bija pagrūti, bet beigās viņš solīja, ka neļaušot vairāk man raudāt, bet darīs tikai lai es esmu priecīga un smaidīga. Es saprotu, ka viņš ir pārguris, bet nevar taču man grūst visu tagad savu šaizi virsū. Nu nevaru es visu to pavilkt, nu ir man pagrūti to visu sagremot. Nezinu uz kurieni tas viss vispār ved, jo man jau liekas, ka uzradīsies kads nosvērtāks un kāds kas būs blakus un es nenoturēšos, jo esmu morāli un fiziski nenormāli pārgurusi, pat pati nesaprotu kāpēc tas tā ir.
-
0 rakstair doma