From: alcoholic	Date: 2. Septembris 2007 - 08:40		(Link)

kad man bija 14, es domāju, ka nomiršu dabīgā nāvē kad man būs 20. Kad man bija divdesmit, domāju, ka 25 tas būs mans pēdējais gads. šobrīd man jau tuvu 30 un es esmu pārstājis par to domāt. Pie joda. Un vēl esmu iemācījies sevi norobežot no nīdētājiem un pārgudriem.

Jā un arī es esmu gandrīz vai pārliecināts, ka mans gars ir daudz vecāks par manu ķermeni. Esmu par to pilnīgi drošs.

From: bebriicz	Date: 2. Septembris 2007 - 10:07		(Link)

Redz, man arii vajadzeetu iemaaciities norobezhoties, bet nee, es esmu visu laiku pie/ap/virs/zem taadiem cilveekiem. Nespeeju, vinji ir manaa praataa daudz vairaak nekaa pashi savaa. Rodas sajuuta, ka esmu ka taads magneets vai arii adatu spilvens, kurhs visu savaac, kuram "IR" viss jaasavaac. Sasodiitais pasaules laapiishanas sindroms.