|
|
|
Novembris 30., 2017
12:56
Piparu plāksteris kā labākais draugs. Tur savu silto plaukstu man uz muguras, silda un atbalsta.
|
Novembris 21., 2017
22:13
Šovakar pēc darba bija tieši tik liels nogurums, ka nolēmu vakariņas netaisīt. Arno no rīta gribēja iet uz kafejnīcu ēst picu, tad nu vakarā aizgājām. Picu viņš apēda gandrīz visu, palika viens gabaliņš, kas izskatījās kā sejiņa. To viņš atteicās ēst, ietina salvetē un atnesa mājās, nosauca par draugu un nolika kabatas dziļumā.
Tagad, pirms gulētiešanas, savu draugu atcerējās, nosprieda, ka kabatā tumšs un spoki nāk, draugu apčubināja, paskatījās, vai acis vietā - un apēda. Vēderā draugam būšot labi, tur nedzīvo spoki.
|
Novembris 19., 2017
17:32
Liepāja. Slimnīca. Nu jau pusotru stundu sēžam uzņemšanā un gaidam. Arno pamazām sāk justies labāk. Pagaidīsim vēl, paspēs izveseļoties varbūt.
|
Novembris 14., 2017
10:56
man šonakt bija tieši tik dīvaini un traki sapņi, un šodien tieši tik dīvains dienas iesākums, ka iespējams, es vēl neesmu pamodusies un turpinu sapņot...
|
Oktobris 21., 2017
16:07
Šodien turpinam svinēt Arno džimpāru. Bijām Liepājas cietumā uz ğimeņu dienu, kamēr ar bērniem darbojos, tikmēr Arno izklaidējās un ballējās. Mums abiem ļoti sirdī iekrita dakteris klauns, tik lielisks vīrietis, ka varētu pat iemīlēties.
Šī līdz šim ir bijusi krutākā dzimene manam puikam.
|
Oktobris 18., 2017
20:28
MeeToo? Ejiet ka nu.
Tas notiek mums apkārt katru mirkli. Neatkarīgi no dzimuma, vecuma un rases. Vardarbība kļuvusi par ikdienu, taču paskatieties sev apkārt! Tepat kaimiņu dzīvoklī, blakus uz ielas vai darbā. Paskaties uz sevi, cilvēk, cik tīra ir paša tava sirds? Nevari atbildēt? Ir nevajag, vieglāk neredzēt un paiet garām, vai ne. Un pēcāk soctīklos izrunāt, cik visi vardarbīgi un ļauni. Cik labi, ka pamanīju, nofotgrāfēju un nopublicēju. Tas nekas, ka citi tai brīdī darīja, lai palīdzētu. Varonis tas, kurš dalījās tenku portālos, hiphop pseido varoņiem!
Un šis - ak, vai, viņš pielika man roku ne tur, pateica divdomīgu frāzi, nepiedienīgi uzmācās... vēmiens nāk, tas ir ekshibicionisms un upura tēlošana. Un nepietiekams pšvērtējums. Tu esi tāds pat līdztiesīgs cilvēks taču, uzšauj pa pirkstiem un atbildi, ko pelnījis (vai pelnījusi), viss viens.
Esmu vardarbību, tādu īstu un fizisku, arī emocionālu dabūjusi. Bet es neesmu upuris, un tā nebija mana vaina. Es eju tālāk, nebūt nav viegli, bet es turpinu dzīvot. Ceļos un eju. Ja redzēšu tam jēgu un rezultātu, tad padalīšos. Bet nedošu savu dzīvi saplosīt harpijām tikai tāpēc, ka tēmturis...
Līdzcilvēki - skatamies sevī un savos tuvajos, vardarbība ir nemanāma, postoša un iznīcinoša. Katrs mēs varam kādam palīdzēt.
|
Oktobris 16., 2017
18:50
Vakarnakt pusi nakti negulēju, jo Arno klepus lēkmēs rēja kā sunītis. Otru pusi gulēju un klausījos, kā kaimiņu kaķis "mūsu Majatona" balsī raud pēc saimniekiem. No abām pusēm rauj uz pusēm, neko daudz palīdzēt nevar, laiks un laiks. Klepus pāriet un kaķam saimnieki pārnāk.
|
Oktobris 11., 2017
20:48
Piedošanas prasme. Līdzjušana. Palīdzīga roka.
Man ir smagi un viegli vienlaikus. Es netieku galā ar naudas un sadzīves lietām. Es labi sadzīvoju ar savu iekšējo sevi, bet nonāku pretrunā ar savu praktisko mani. Stulbi.
Mana ex.dz.biedra māsai vēzis (arī citām trīs tuvām sievietēm). Bet viņai ļoti ļauni. Mums bija māsiskas attiecības, tad nebija, valdīja aizvainojumi un nesaprašanās, citi attiecību ļaunumi, bet es atradu veidu, kā piedot un aizmirst. Šovakar runājām, šķiet, ka arī viņa man piedevusi. Es jau arī nebiju diez ko labs cilvēks tolaik.
Par labo cilvēkos - vakardien piedzīvoju prieku no tiešās priekšnieces. Palīdzēju viņai sarežğītā darba lietā, viņa priecīga un pateicīga mani uz šampi un kūku uzaicināja.
Es nezinu, vai tā ir, bet mēs katrs esam tik labs, cik mūsu ikdienas rīcība ir laba, cik mūsu domas un darbi labi. Un bieži vien mēs esam labāki kā paši par sevi domājam.
|
Oktobris 6., 2017
10:08
šodien ir tāda diena, kurā man vajag spēkus un viedumus.
strādāju un paralēli klausos opīša interviju ar okupācijas muzeja vēsturnieku. man tik ļoti viņa pietrūkst.
tāpat ir arī ar kaķi. nupat būs pieci mēneši, kopš abu vairs nav, abi man kā fantomsāpes, es viņus jūtu kā dzīvus.
|
Oktobris 5., 2017
15:02
mana šodiena sākās ar to, ka man virsū uztriecās (nespeciāli) riteņbraucējs, kuram plecos bija mugursomā iepakots motorzāģis. tāda tā diena arī turpinās.
|
Septembris 24., 2017
19:56
Lasu Joahima Gerharda un Denīzes Linkes "Es to nepieļaušu" un domāju par sevi, par Arno un par to, cik ļoti viss ir aizgājis šreijā. Visas manas bailes ir piepildījušās, pasaules brūk un jūk, vienīgais stabilais ir mātes un dēla mīlestība, tas nedaudz pietur.
Madonā noklausījos lasījumu par atmiņu. Kolektīvo, subjektīvo utt. Mana atmiņa glabā atmiņas no atmiņām par karu, tā šausmām, drausmām un paliekām. Un tas ir te blakus visu laiku, cilvēki karo, ticības vai varas dēļ, un tas karš ir nežēlīgs.
Tikai es necīnos, bet vajadzētu gan. Vienkārši nav spēku un viss. Visi domā, ka esmu stipra, bet es neesmu gan.
|
Septembris 18., 2017
19:05
Janvārī noslepkavotās kaimiņienes Mirdzas dzīvoklī kāds dzīvo. Kaķis noteikti, diez vai viens pats.
Šovakar nācām mājās, pie dzīvokļa durvīm pienākuši dzirdam kaķa ņaudienus, tieši tādus, kādi bija Marim.
Arno tāds priecīgs - mūsu Majatons atnāca mājās no dājza! Skrien dzīvoklī un meklē kaķīti. Man likās, ka raud bēniņos, jau izlēmu, ka paņemsim, ja būs vientulis. Pārmeklējām bēniņus, nav. Kad Arno beidza sajūsmināties un saprata, ka tas nav Maris, drusku pieklusa, tad beidzot varēja dzirdēt, no kura dzīvokļa ņaud.
Arno vēl ilgu brīdi skuma un pat paraudāja par mūsu kaķi, kurš nenāk mājās no dārza un kaimiņu kaķi, kuram jāraud, jo nevar sagaidīt saimnieku mājās.
Tāds mans bērns, emocionāls pofigists.
Tāda viņam mamma, ļoti grib kaķīti, savu mīļo Maratoniņu, bet nebūs jau.
Šovakar noskatījos uz vienu tādu, viss melns, dzēra ūdeni no peļķes ceļā uz Arno b/d. Es ļoti gribu kaķīti, un tikpat ļoti zinu, ka nav vēl īstais brīdis.
|
Septembris 14., 2017
17:17
šovakar būs "vīns istabenes temperatūrā"
|
Septembris 7., 2017
14:22
šorīt nācu uz darbu pa Pumpura ielu. man šķiet, ka tur kaut kur ir točka, jo bieži tur sastopami ne pārāk mīlīgi cilvēki. tā arī šorīt, trīs tādi drūmi elementi uz ietves savā starpā runā, un man viņiem jāiet garām. tīri tā neomulīgi ap dūšu, bet saņemos un eju. viens no viņiem - vislielākais un drūmākais - pagriežas pret mani, nopēta un saka - jūs, cienītā, ļoti labi izskataties! šoreiz paveicās.
ledusskapi arī atveda, saukšu par Maigoni.
|
Septembris 5., 2017
14:59
Atnācu mājās no darba divas stundas ātrāk.
Pabeidzu lasīt Sarkano Džoanu, esmu pārsteigta, jo man patika.
Vēl pie pārsteigumiem - skatos basketbolu arī šodien, nekad nav interesējis un neko diži daudz nesaprotu, bet skatos. Tas laikam tāpēc, ka man ir 5 kg plūmes un drausmīgs bardaks virtuvē, nav ne jausmas, ko ar tiem abiem darīt
|
Septembris 4., 2017
15:35
man šodien ir tieši tik liels darba prieks, ka sēžu un skatos basketbolu un paralēli taisu periodikas analītiku.
|
Augusts 29., 2017
15:54
meklēju bērnam jēdzīgus rudens apavus, iegāju vienā tādā nesen atvērtā apavu veikalā. apavi ar 50% atlaidi maksā tā vidēji 30-35 EUR, apavi no jaunās kolekcijas tāpat. es te kaut ko nesaprotu.
|
Augusts 26., 2017
16:08
nākot mājās izgājām caur gadatirdziņu, tur nopirku tik garšīgu kūpināto vistiņu, ka pusi jau pa ceļam apēdu. Arno gan prātīgāks par mani, viņš nopirka piparkūku Volvo veidolā, uzmanīgi atnesa mājās un tikai tagad ēd. un piedzer pienu. tāds man prātīgs bērniņš. un pastrādāt arī ļāva (man), kamēr tiranizēja kolēģi Baibu. sarunājās viņi abi krieviski, Baiba saka, ka krievu valodā viņš runājot bez akcenta, es gan neko daudz no tā nesaprotu, es bez akcenta krievu valodā tikai lasu, pie sevis un klusi.
|
13:24
ja es saku, ka gaidu bērnu, tad tas ne vienmēr nozīmē to, ka viņu gaidu.
piemēram, šodien. esmu darbā, bērns būs pēc pusstundas, bet man jāstrādā līdz četriem. nekādā jēgā, pastrādāt nevarēšu un arī bērnam te nav ko īsti darīt. tāda sestdiena, 26.augusts.
|
Augusts 3., 2017
22:17
ar mani ir tieši tik slikti, cik slikti ir tad, kad to nedrīkst nevienam pasaulē pateikt.
|
|
|