|
|
|
Aprīlis 20., 2018
Aprīlis 18., 2018
14:26
kolēģe mani šodien nodēvēja par taisnības cirvīti.
|
Aprīlis 9., 2018
09:39
Šorīt aizvedu Arno uz dārziņu un gāju uz darbu. Pusceļā attapos, ka man šodien brīvdiena. Esmu aizmirsusi, kā tas ir - brīva diena, viena, varu darīt visu tikai sev. Baisi.
|
Aprīlis 1., 2018
00:32
Grāmata, kuru man nevajadzēja lasīt. Tavs ideālais gads. Tā bija otrā, ko nevajadzēja lasīt. Šodien dabūju rekordu, vairāk kā 900 lpp. Kāds man varētu maksāt par lasīšanu ātrā tempā. Atradu kļūdas, daudz, tas kaitina.
Baznīcas zvani, kuriem spēju pateikt nē, jo Arno guļ un atstāt viņu vienu naktī negribu, un neesmu ticīgs cilvēks, kaut mani nepamet sajūta, ka tā baznīca mani gaida arī neticīgu, tik vienmēr slēgta, kad eju garām un gribētu ieiet tur iekšā.
Bet tie baznīcas zvani šonakt, īsi pirms pusnakts, tie mierina manu satraukto prātu.
Jaunā kaimiņiene, kura nedēļas nogalēs trako, dzirdu, ko viņa runā telefonā smēķēdama kāpņutelpā. Ceru, ka viņa savāksies. Tāpat arī es. Es gan kāpņutelpā nerunāju, bet lasīšanu man uz kādu laiku vajadzētu atmest...
|
Februāris 3., 2018
21:56
šovakar iemīlējos. mūzikā un autorā. Ābrahams Brodijs.
saknes, kuras aizmirstam un viedie, kurus noliedzam...
|
Janvāris 17., 2018
00:01
vakarnakt nenāca miegs, palasīju savas cibas arhīvu, atradu senu ierakstu par optimistisko opi slimnīcā un mūsu sarunu pēc viņam veiktās operācijas. stiprs un gudrs viņš bija. piedomāju par omi, bet bija jau pārāk vēls, lai viņai zvanītu. viņa iet gulēt jau deviņos. nolēmu zvanīt šovakar, kad pārnākšu no darba. nokavēju. viņa šodien aizvesta uz slimnīcu. kad biju pēdējoreiz ciemos, viņa izstāstīja visu par to, ko vēlētos savās bērēs. ar to viņi abi tik ļoti atšķīrās. opis plānoja dzīvot mūžīgi un enerģiski, ome to vien dara, kā plāno savas bēres un cieš savas ciešanas. es cenšos būt kā opis - ar humoru, darba prieku un enerģiju iet visam pāri. ne vienmēr izdodas. mēģināšu dabūt atvaļinājumu, omei tas noderēs.
|
Novembris 30., 2017
12:56
Piparu plāksteris kā labākais draugs. Tur savu silto plaukstu man uz muguras, silda un atbalsta.
|
Novembris 21., 2017
22:13
Šovakar pēc darba bija tieši tik liels nogurums, ka nolēmu vakariņas netaisīt. Arno no rīta gribēja iet uz kafejnīcu ēst picu, tad nu vakarā aizgājām. Picu viņš apēda gandrīz visu, palika viens gabaliņš, kas izskatījās kā sejiņa. To viņš atteicās ēst, ietina salvetē un atnesa mājās, nosauca par draugu un nolika kabatas dziļumā.
Tagad, pirms gulētiešanas, savu draugu atcerējās, nosprieda, ka kabatā tumšs un spoki nāk, draugu apčubināja, paskatījās, vai acis vietā - un apēda. Vēderā draugam būšot labi, tur nedzīvo spoki.
|
Novembris 19., 2017
17:32
Liepāja. Slimnīca. Nu jau pusotru stundu sēžam uzņemšanā un gaidam. Arno pamazām sāk justies labāk. Pagaidīsim vēl, paspēs izveseļoties varbūt.
|
Novembris 14., 2017
10:56
man šonakt bija tieši tik dīvaini un traki sapņi, un šodien tieši tik dīvains dienas iesākums, ka iespējams, es vēl neesmu pamodusies un turpinu sapņot...
|
Oktobris 21., 2017
16:07
Šodien turpinam svinēt Arno džimpāru. Bijām Liepājas cietumā uz ğimeņu dienu, kamēr ar bērniem darbojos, tikmēr Arno izklaidējās un ballējās. Mums abiem ļoti sirdī iekrita dakteris klauns, tik lielisks vīrietis, ka varētu pat iemīlēties.
Šī līdz šim ir bijusi krutākā dzimene manam puikam.
|
Oktobris 18., 2017
20:28
MeeToo? Ejiet ka nu.
Tas notiek mums apkārt katru mirkli. Neatkarīgi no dzimuma, vecuma un rases. Vardarbība kļuvusi par ikdienu, taču paskatieties sev apkārt! Tepat kaimiņu dzīvoklī, blakus uz ielas vai darbā. Paskaties uz sevi, cilvēk, cik tīra ir paša tava sirds? Nevari atbildēt? Ir nevajag, vieglāk neredzēt un paiet garām, vai ne. Un pēcāk soctīklos izrunāt, cik visi vardarbīgi un ļauni. Cik labi, ka pamanīju, nofotgrāfēju un nopublicēju. Tas nekas, ka citi tai brīdī darīja, lai palīdzētu. Varonis tas, kurš dalījās tenku portālos, hiphop pseido varoņiem!
Un šis - ak, vai, viņš pielika man roku ne tur, pateica divdomīgu frāzi, nepiedienīgi uzmācās... vēmiens nāk, tas ir ekshibicionisms un upura tēlošana. Un nepietiekams pšvērtējums. Tu esi tāds pat līdztiesīgs cilvēks taču, uzšauj pa pirkstiem un atbildi, ko pelnījis (vai pelnījusi), viss viens.
Esmu vardarbību, tādu īstu un fizisku, arī emocionālu dabūjusi. Bet es neesmu upuris, un tā nebija mana vaina. Es eju tālāk, nebūt nav viegli, bet es turpinu dzīvot. Ceļos un eju. Ja redzēšu tam jēgu un rezultātu, tad padalīšos. Bet nedošu savu dzīvi saplosīt harpijām tikai tāpēc, ka tēmturis...
Līdzcilvēki - skatamies sevī un savos tuvajos, vardarbība ir nemanāma, postoša un iznīcinoša. Katrs mēs varam kādam palīdzēt.
|
Oktobris 16., 2017
18:50
Vakarnakt pusi nakti negulēju, jo Arno klepus lēkmēs rēja kā sunītis. Otru pusi gulēju un klausījos, kā kaimiņu kaķis "mūsu Majatona" balsī raud pēc saimniekiem. No abām pusēm rauj uz pusēm, neko daudz palīdzēt nevar, laiks un laiks. Klepus pāriet un kaķam saimnieki pārnāk.
|
Oktobris 11., 2017
20:48
Piedošanas prasme. Līdzjušana. Palīdzīga roka.
Man ir smagi un viegli vienlaikus. Es netieku galā ar naudas un sadzīves lietām. Es labi sadzīvoju ar savu iekšējo sevi, bet nonāku pretrunā ar savu praktisko mani. Stulbi.
Mana ex.dz.biedra māsai vēzis (arī citām trīs tuvām sievietēm). Bet viņai ļoti ļauni. Mums bija māsiskas attiecības, tad nebija, valdīja aizvainojumi un nesaprašanās, citi attiecību ļaunumi, bet es atradu veidu, kā piedot un aizmirst. Šovakar runājām, šķiet, ka arī viņa man piedevusi. Es jau arī nebiju diez ko labs cilvēks tolaik.
Par labo cilvēkos - vakardien piedzīvoju prieku no tiešās priekšnieces. Palīdzēju viņai sarežğītā darba lietā, viņa priecīga un pateicīga mani uz šampi un kūku uzaicināja.
Es nezinu, vai tā ir, bet mēs katrs esam tik labs, cik mūsu ikdienas rīcība ir laba, cik mūsu domas un darbi labi. Un bieži vien mēs esam labāki kā paši par sevi domājam.
|
Oktobris 6., 2017
10:08
šodien ir tāda diena, kurā man vajag spēkus un viedumus.
strādāju un paralēli klausos opīša interviju ar okupācijas muzeja vēsturnieku. man tik ļoti viņa pietrūkst.
tāpat ir arī ar kaķi. nupat būs pieci mēneši, kopš abu vairs nav, abi man kā fantomsāpes, es viņus jūtu kā dzīvus.
|
Oktobris 5., 2017
15:02
mana šodiena sākās ar to, ka man virsū uztriecās (nespeciāli) riteņbraucējs, kuram plecos bija mugursomā iepakots motorzāģis. tāda tā diena arī turpinās.
|
Septembris 24., 2017
19:56
Lasu Joahima Gerharda un Denīzes Linkes "Es to nepieļaušu" un domāju par sevi, par Arno un par to, cik ļoti viss ir aizgājis šreijā. Visas manas bailes ir piepildījušās, pasaules brūk un jūk, vienīgais stabilais ir mātes un dēla mīlestība, tas nedaudz pietur.
Madonā noklausījos lasījumu par atmiņu. Kolektīvo, subjektīvo utt. Mana atmiņa glabā atmiņas no atmiņām par karu, tā šausmām, drausmām un paliekām. Un tas ir te blakus visu laiku, cilvēki karo, ticības vai varas dēļ, un tas karš ir nežēlīgs.
Tikai es necīnos, bet vajadzētu gan. Vienkārši nav spēku un viss. Visi domā, ka esmu stipra, bet es neesmu gan.
|
Septembris 18., 2017
19:05
Janvārī noslepkavotās kaimiņienes Mirdzas dzīvoklī kāds dzīvo. Kaķis noteikti, diez vai viens pats.
Šovakar nācām mājās, pie dzīvokļa durvīm pienākuši dzirdam kaķa ņaudienus, tieši tādus, kādi bija Marim.
Arno tāds priecīgs - mūsu Majatons atnāca mājās no dājza! Skrien dzīvoklī un meklē kaķīti. Man likās, ka raud bēniņos, jau izlēmu, ka paņemsim, ja būs vientulis. Pārmeklējām bēniņus, nav. Kad Arno beidza sajūsmināties un saprata, ka tas nav Maris, drusku pieklusa, tad beidzot varēja dzirdēt, no kura dzīvokļa ņaud.
Arno vēl ilgu brīdi skuma un pat paraudāja par mūsu kaķi, kurš nenāk mājās no dārza un kaimiņu kaķi, kuram jāraud, jo nevar sagaidīt saimnieku mājās.
Tāds mans bērns, emocionāls pofigists.
Tāda viņam mamma, ļoti grib kaķīti, savu mīļo Maratoniņu, bet nebūs jau.
Šovakar noskatījos uz vienu tādu, viss melns, dzēra ūdeni no peļķes ceļā uz Arno b/d. Es ļoti gribu kaķīti, un tikpat ļoti zinu, ka nav vēl īstais brīdis.
|
Septembris 14., 2017
17:17
šovakar būs "vīns istabenes temperatūrā"
|
Septembris 7., 2017
14:22
šorīt nācu uz darbu pa Pumpura ielu. man šķiet, ka tur kaut kur ir točka, jo bieži tur sastopami ne pārāk mīlīgi cilvēki. tā arī šorīt, trīs tādi drūmi elementi uz ietves savā starpā runā, un man viņiem jāiet garām. tīri tā neomulīgi ap dūšu, bet saņemos un eju. viens no viņiem - vislielākais un drūmākais - pagriežas pret mani, nopēta un saka - jūs, cienītā, ļoti labi izskataties! šoreiz paveicās.
ledusskapi arī atveda, saukšu par Maigoni.
|
|
|