|
|
|
Jūlijs 6., 2018
09:18
lejā grāvās līdz četriem rītā. aizmigu pēc pieciem, piecēlos pirms astoņiem. šodien būšu zombijs (manā ielā centralizētā pārvades un sadales tīklu pārbūve)
|
Jūnijs 22., 2018
12:23
biju pie friziera, nogrieza man pusi no garuma. atnācu atpakaļ uz darbu, kolēģe saka - vai, kādi tev gari mati!
|
Jūnijs 20., 2018
21:55
es - jauniešiem pie manas kāpņutelpas durvīm:
- jūs netiekat iekšā vai netiekat ārā?
viņi:
- mēs baudam vasaru, kamēr vēl varam...
|
Maijs 16., 2018
19:14
mums jau krietni ilgu laiku ir atkritumu šķirošanas iespēja, pēcāk arī uzradās slēdzams būris konteineriem apkārt. tagad mums ir arī kaimiņu patruļa, kura slēdzamajā būrī "šķiro" atkitumus. šovakar nācām mājās un es paliku iepauzēta. trīs kaimiņienes ņem no sadzīves atkritumu vietnes ārā gružu maisus un šķiro stiklu pie stikliem, papīru pie papīriem un pārējo met atpakaļ. varbūt pēc 25.maija kādu sūdzību uzrakstīt par nesankcionētu rakāšanos sensitīvajās lietās?
|
Aprīlis 28., 2018
18:12
kas notiks tad, kad visi nokavētie autobusi būs aizbraukuši?
|
Aprīlis 20., 2018
Aprīlis 18., 2018
14:26
kolēģe mani šodien nodēvēja par taisnības cirvīti.
|
Aprīlis 9., 2018
09:39
Šorīt aizvedu Arno uz dārziņu un gāju uz darbu. Pusceļā attapos, ka man šodien brīvdiena. Esmu aizmirsusi, kā tas ir - brīva diena, viena, varu darīt visu tikai sev. Baisi.
|
Aprīlis 1., 2018
00:32
Grāmata, kuru man nevajadzēja lasīt. Tavs ideālais gads. Tā bija otrā, ko nevajadzēja lasīt. Šodien dabūju rekordu, vairāk kā 900 lpp. Kāds man varētu maksāt par lasīšanu ātrā tempā. Atradu kļūdas, daudz, tas kaitina.
Baznīcas zvani, kuriem spēju pateikt nē, jo Arno guļ un atstāt viņu vienu naktī negribu, un neesmu ticīgs cilvēks, kaut mani nepamet sajūta, ka tā baznīca mani gaida arī neticīgu, tik vienmēr slēgta, kad eju garām un gribētu ieiet tur iekšā.
Bet tie baznīcas zvani šonakt, īsi pirms pusnakts, tie mierina manu satraukto prātu.
Jaunā kaimiņiene, kura nedēļas nogalēs trako, dzirdu, ko viņa runā telefonā smēķēdama kāpņutelpā. Ceru, ka viņa savāksies. Tāpat arī es. Es gan kāpņutelpā nerunāju, bet lasīšanu man uz kādu laiku vajadzētu atmest...
|
Februāris 3., 2018
21:56
šovakar iemīlējos. mūzikā un autorā. Ābrahams Brodijs.
saknes, kuras aizmirstam un viedie, kurus noliedzam...
|
Janvāris 17., 2018
00:01
vakarnakt nenāca miegs, palasīju savas cibas arhīvu, atradu senu ierakstu par optimistisko opi slimnīcā un mūsu sarunu pēc viņam veiktās operācijas. stiprs un gudrs viņš bija. piedomāju par omi, bet bija jau pārāk vēls, lai viņai zvanītu. viņa iet gulēt jau deviņos. nolēmu zvanīt šovakar, kad pārnākšu no darba. nokavēju. viņa šodien aizvesta uz slimnīcu. kad biju pēdējoreiz ciemos, viņa izstāstīja visu par to, ko vēlētos savās bērēs. ar to viņi abi tik ļoti atšķīrās. opis plānoja dzīvot mūžīgi un enerģiski, ome to vien dara, kā plāno savas bēres un cieš savas ciešanas. es cenšos būt kā opis - ar humoru, darba prieku un enerģiju iet visam pāri. ne vienmēr izdodas. mēģināšu dabūt atvaļinājumu, omei tas noderēs.
|
Novembris 30., 2017
12:56
Piparu plāksteris kā labākais draugs. Tur savu silto plaukstu man uz muguras, silda un atbalsta.
|
Novembris 21., 2017
22:13
Šovakar pēc darba bija tieši tik liels nogurums, ka nolēmu vakariņas netaisīt. Arno no rīta gribēja iet uz kafejnīcu ēst picu, tad nu vakarā aizgājām. Picu viņš apēda gandrīz visu, palika viens gabaliņš, kas izskatījās kā sejiņa. To viņš atteicās ēst, ietina salvetē un atnesa mājās, nosauca par draugu un nolika kabatas dziļumā.
Tagad, pirms gulētiešanas, savu draugu atcerējās, nosprieda, ka kabatā tumšs un spoki nāk, draugu apčubināja, paskatījās, vai acis vietā - un apēda. Vēderā draugam būšot labi, tur nedzīvo spoki.
|
Novembris 19., 2017
17:32
Liepāja. Slimnīca. Nu jau pusotru stundu sēžam uzņemšanā un gaidam. Arno pamazām sāk justies labāk. Pagaidīsim vēl, paspēs izveseļoties varbūt.
|
Novembris 14., 2017
10:56
man šonakt bija tieši tik dīvaini un traki sapņi, un šodien tieši tik dīvains dienas iesākums, ka iespējams, es vēl neesmu pamodusies un turpinu sapņot...
|
Oktobris 21., 2017
16:07
Šodien turpinam svinēt Arno džimpāru. Bijām Liepājas cietumā uz ğimeņu dienu, kamēr ar bērniem darbojos, tikmēr Arno izklaidējās un ballējās. Mums abiem ļoti sirdī iekrita dakteris klauns, tik lielisks vīrietis, ka varētu pat iemīlēties.
Šī līdz šim ir bijusi krutākā dzimene manam puikam.
|
Oktobris 18., 2017
20:28
MeeToo? Ejiet ka nu.
Tas notiek mums apkārt katru mirkli. Neatkarīgi no dzimuma, vecuma un rases. Vardarbība kļuvusi par ikdienu, taču paskatieties sev apkārt! Tepat kaimiņu dzīvoklī, blakus uz ielas vai darbā. Paskaties uz sevi, cilvēk, cik tīra ir paša tava sirds? Nevari atbildēt? Ir nevajag, vieglāk neredzēt un paiet garām, vai ne. Un pēcāk soctīklos izrunāt, cik visi vardarbīgi un ļauni. Cik labi, ka pamanīju, nofotgrāfēju un nopublicēju. Tas nekas, ka citi tai brīdī darīja, lai palīdzētu. Varonis tas, kurš dalījās tenku portālos, hiphop pseido varoņiem!
Un šis - ak, vai, viņš pielika man roku ne tur, pateica divdomīgu frāzi, nepiedienīgi uzmācās... vēmiens nāk, tas ir ekshibicionisms un upura tēlošana. Un nepietiekams pšvērtējums. Tu esi tāds pat līdztiesīgs cilvēks taču, uzšauj pa pirkstiem un atbildi, ko pelnījis (vai pelnījusi), viss viens.
Esmu vardarbību, tādu īstu un fizisku, arī emocionālu dabūjusi. Bet es neesmu upuris, un tā nebija mana vaina. Es eju tālāk, nebūt nav viegli, bet es turpinu dzīvot. Ceļos un eju. Ja redzēšu tam jēgu un rezultātu, tad padalīšos. Bet nedošu savu dzīvi saplosīt harpijām tikai tāpēc, ka tēmturis...
Līdzcilvēki - skatamies sevī un savos tuvajos, vardarbība ir nemanāma, postoša un iznīcinoša. Katrs mēs varam kādam palīdzēt.
|
Oktobris 16., 2017
18:50
Vakarnakt pusi nakti negulēju, jo Arno klepus lēkmēs rēja kā sunītis. Otru pusi gulēju un klausījos, kā kaimiņu kaķis "mūsu Majatona" balsī raud pēc saimniekiem. No abām pusēm rauj uz pusēm, neko daudz palīdzēt nevar, laiks un laiks. Klepus pāriet un kaķam saimnieki pārnāk.
|
Oktobris 11., 2017
20:48
Piedošanas prasme. Līdzjušana. Palīdzīga roka.
Man ir smagi un viegli vienlaikus. Es netieku galā ar naudas un sadzīves lietām. Es labi sadzīvoju ar savu iekšējo sevi, bet nonāku pretrunā ar savu praktisko mani. Stulbi.
Mana ex.dz.biedra māsai vēzis (arī citām trīs tuvām sievietēm). Bet viņai ļoti ļauni. Mums bija māsiskas attiecības, tad nebija, valdīja aizvainojumi un nesaprašanās, citi attiecību ļaunumi, bet es atradu veidu, kā piedot un aizmirst. Šovakar runājām, šķiet, ka arī viņa man piedevusi. Es jau arī nebiju diez ko labs cilvēks tolaik.
Par labo cilvēkos - vakardien piedzīvoju prieku no tiešās priekšnieces. Palīdzēju viņai sarežğītā darba lietā, viņa priecīga un pateicīga mani uz šampi un kūku uzaicināja.
Es nezinu, vai tā ir, bet mēs katrs esam tik labs, cik mūsu ikdienas rīcība ir laba, cik mūsu domas un darbi labi. Un bieži vien mēs esam labāki kā paši par sevi domājam.
|
Oktobris 6., 2017
10:08
šodien ir tāda diena, kurā man vajag spēkus un viedumus.
strādāju un paralēli klausos opīša interviju ar okupācijas muzeja vēsturnieku. man tik ļoti viņa pietrūkst.
tāpat ir arī ar kaķi. nupat būs pieci mēneši, kopš abu vairs nav, abi man kā fantomsāpes, es viņus jūtu kā dzīvus.
|
|
|