|
Septembris 24., 2017
19:56 Lasu Joahima Gerharda un Denīzes Linkes "Es to nepieļaušu" un domāju par sevi, par Arno un par to, cik ļoti viss ir aizgājis šreijā. Visas manas bailes ir piepildījušās, pasaules brūk un jūk, vienīgais stabilais ir mātes un dēla mīlestība, tas nedaudz pietur. Madonā noklausījos lasījumu par atmiņu. Kolektīvo, subjektīvo utt. Mana atmiņa glabā atmiņas no atmiņām par karu, tā šausmām, drausmām un paliekām. Un tas ir te blakus visu laiku, cilvēki karo, ticības vai varas dēļ, un tas karš ir nežēlīgs. Tikai es necīnos, bet vajadzētu gan. Vienkārši nav spēku un viss. Visi domā, ka esmu stipra, bet es neesmu gan.
|
Comments:
Dēļ kā es vispār to pieminu. Šodien bijām parkā ar cilvēkiem, kuri kādu brīdi bija mani draugi. Un viņu bērniem. Viss bija labi, tik viņi izdomāja tēlot monstrus, rēkt un kliegt, tie bērni. Arno sabijās un noslēdzās, vairs ar viņiem nespēlējās. Un arī tagad skatās pār plecu, prasa, vai briesmoņu nebūs? Un te es nesaprotu, ko darīt. Mācīt bērnam dot pretī monstriem vai izvairīties no konfliktiem? Labi jau nebūs jebkurā gadījumā. Konflikti un kariņi.
nu ko tu te gruzies, ko :)
man iet tiešām ļoti ļoti sūdīgi.
nu, kā no kuras puses paskatās.
Es šobrīd visu redzu no apakšas! :D
Pai. :* Man gan, lasot Tavus ierakstus, liekas, ka no tiem staro ļoti daudz spēka un gaismas. Bet, ja Tu pati šobrīd nejūties stipra, tad tas ir pilnīgi ok. Whatever you feel is COMPLETELY FINE!
Reizzēm, man šķiet, vienkārši ir tādas dienas, kurās pasaule nešķiet esam diez ko laba un dzīvošanai piemērota vieta.
Es mēģinu mācīties pieņemt, ka tādas dienas ir un būs. Un tad būs atkal citas.
Un man šķiet, ka audzināt bērnu pasaulē, par kuru ne vienmēr ir pārliecība, ka var tai uzticēties, ir ļoti drosmīgi.
njā, tieši pasaules dēļ es negribēju bērnus, tik Arno izdomāja, ka viņš grib mani un es nevarēju pateikt viņam nē.
|
|
|
Sviesta Ciba |