tādiem vīriem, kuri bija tuvu tam, lai viņiem nekad nebūtu vairāk kā 19, bet nodzīvo līdz lielam, bet mundram vecumam, ar Dieviņu ir tik īpašas attiecības...

(Reply to this) (Thread)

opi vācu leģionā ierāva no skolas sola, kad viņam bija 16 gadi. no darba nometnetnes un izsūtījuma Volhovas purvos viņš kājām pārnāca mājās. izcieta cietumu pēcāk. slimības - asiņojošo kuņģa čūlu, citas slimības, mūža nogalē prostatas un zarnu vēzi, insultu izturēja. pats saviem spēkiem no paralīzes izķepurojās, piecēlās ar savu gribasspēku. man kaut kur pietrūkst izpratne par taisnīgumu un pareizumu.
es saprotu, no kurienes ir manas dzīves likstas, tas ir tas, ko daru vai nedaru. bet opis vienmēr dara, pat tad, kad nevar, viņš pieceļas un iet, salabo traktoru, iestāda kartupeļus. tas viņa dzīves spēks ir neaptverams. es vienkārši nespēju to saprast. ir taču jābūt kaut kādam taisnīgumam pasaulē. ja nu tas dieviņš tiešām eksistē, tad lai šoreiz pieņem saprātīgu lēmumu. nav taisnīgi uzlikt tādas ciešanas vecam vīram, tiešām. viņa rokas un kājas piesietas pie gultas, jo viņa sāpes viņam liek mocīties un raustīties, viņu baro ar zondi, viņa sirdsdarbība ir neritmiska jau un analīzes sliktas. sazāļots ar stiprākajām miega zālēm. es jau laikam atkārtojos, bet tiešām gribas pateikt dieviņam, ka nu jau pietiek.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav jau tā dieviņa. tikai liktenīgas sakritības.

(Reply to this) (Parent)