|
Augusts 31., 2005
18:12 uznāca muļķie. jau kuro nakti pēc kārtas sapņos mani apciemo dažādi miruši cilvēki, visi viņi no manis kko grib. tad es pamostos. aizmiegu, pamstos, aizmiegu. no rīta pieceļos nogurusi. uz darbu netīk iet. un no rītdienas vispār nekā vairs nebūs, tikai un vienīgi strādāšana. sajūta tāda, ka mani kāds būtu piemānījis, pārdevis pēkšņi apstādināta reisa biļeti, es sēžu tai ļopenē, gaisā, ļopeni drusku šūpo, bet tā nekust ne uz priekšu ne atpakaļ. arī krist nekrīt. uzkārusies. sūdīga dūša. galva tā griežas, ka nevar paspēt noķert un pieturēt. tā es tur sēžu un gaidu nez ko. diez kad bij tas brīdis kad es apstājos un kļuvu garlaicīga pati sev? nez, varbūt vienkārši vajag to izpletni paņemt, kas tepat pa kreisi karājas, paņemt un izlekt?
|
Comments:
to jautājumu, kurā brīdī es paliku pati sev garlaicīga, es pēdējā laikā arī pāris reizes esmu sev uzdevusi. dvīnīem šobrīd nav tas labākais laiks.
man šodien piedāvāja darbu Jelgavā, ar labu algu, būtu bijis labs leciens, bet es atteicos, neprasi kapēc. laikam neesmu gatava.
es kā jau dvīnis varu iedomāties kāpēc. bet neprasīšu, godvārds.
bet ko Tu tik ilgi darbā (?) dari?
tikko pabeidzu referātu, vispār nepabeidzu, rīt pabeigšu, šodien ta ka būtu izdarīts viss, kas bij jadara, nu jau es ar uz māju..
prieks par Tevi /es te smagi nopūšos/, kādam arī paveicies ar mājās iešanu...
gan jau tu arī iesi, kur ta tu citur liksies :)
pagrabā:) pa taisno cauri grīdai ar visu datoru un krēslu:) eh Tu ķiki, es pat sasmējos:)
:))
viss, tagad nu es patiešām eju prommmm Lai tev jauks vakars!
ej gan:) paldies Tev, celuju:) |
|
|
Sviesta Ciba |