cilvēki nebaidās no laimes - viņi baidās, ka to pazaudēs...un reizēm tik ļoti baidās, ka rodas sajūta par bailēm no laimes...mēs pārāk reti laikam jūtamies laimīgi.

(Reply to this) (Thread)

pārāk bieži laimi pazaudējam. tas jau savstarpēji saistīts, baidīties pazaudēt un baidīties būt lamīgam. bet vabūt nemaz nezinam, ko nozīmē būt laimīgam, un no nezināmā jau arī bail.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tieši tā...iznāk, ka vislabākā laime ir tā, ko neapzināmies - tad nav no kā baidīties :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

arī visdabiskākā, jo apzināti jau par laimīgu nekļūst, vismaz man neizdodas sev iestāstīt- es šodien būšu laimīga, nu nesanāk, biežāk ir tā, ka vienkārši esmu un viss. tikai liela laime ir biedējoša- tieši tā, kā saki- bail to pazaudēt, jo liekas, ka tūlīt, tūlīt kaut kam jānoiet greizi. varbūt arī tas ir labi, liek būt piesardzīgam un laimes apreibinātam nezaudēt galvu un nekļūt vieglprātīgi bezatbildīgam. visam ir kāda nozīme, un vienmēr ļoti vienkārši redzama. tik vienkārša, ka cilvēka acij neredzama.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Izlasīju un sagribējās reizi mūžā zaudēt galvu un kļūt vieglprātīgai - bet tas jau laikam ir pāri maniem spēkiem...Katrai savu laimi mums abām! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tencinu, katrai savu laimi :)
un katrai savu devu vieglprātības, galvas zaudēšanas un mīkstu dūnu pēļus, kur viegli piezemēties pēc tā visa :)

(Reply to this) (Parent)