|
|
|
Janvāris 17., 2008
17:43 ir divas tādas lietas, kas mani neapmierina šobrīd. pirmā- esmu pazaudējusi kontroli, biju jau sen, tikai sapratu to tagad, kad jau par vēlu. otrā- man atkal, pēc vairāk kā ceturtdaļgadsimta pārtraukuma, man atkal ir māte, un tās manas emocijas ir tik nekādas, ka es nesaprotu, ko lai es ar viņu tagad daru. Un ko lai vispār es lai daru.
upd. es atvainojos par to pusgadsimtu, esmu ne tikai neapmierināta un apjukusi, bet arī absolūti ārpus laika un telpas...
|
Comments:
Paga, paga, Tu tak neesi tik veca...:)
Lai kaut kas Tavā dzīvē notiktu "pēc vairāk kā pusgadsimta pārtraukuma" :)
esmu vēl vecāka, kā pusgadsimts, pati dažreiz nesaprotu, kā tas tā, ka vairs nav 18... hmm, bet tīri sievišķīga ziņkārība- cik Tu man dotu???
Es pēc kaut kā biju izsecinājusi, ka no 30 līdz 40 kaut kur pa to vidu... Un visu laiku tā arī domāju :)))
ak kungs, es taču esmu pizģec cik stulba, goda vārds, pusgadsimta vietā bija jāraksta ceturtdaļgadsimts, akkungs, akkungs, akkungs....
:DDDDDDDD Es jau tā domāju ;)))
man tagad būs kauns kādas divas dienas :(
ak šausmas, es tiešām neesmu tik veca!!!!
zini, VISA kontrolēt tieksme [vismaz man un man tuvajiem cilvēkiem] ne pie kā laba nenoved. tik sabojā pašu un attiecības ar apkārtējiem.
VISU jau man arī negribas, gribu tikai tik, lai pati justos kaut necik labi. lai ir tā, ka no rītiem, kad pamostos, lai varu smaidīt, un vakarā, gulēt ejot, lai nāk miegs no tā, ka esmu apmierināta ar padarīto.
kāds kontrolēšanai sakars ar labi padarītas lietas sajūtu?
ja to, ko dara, ja tam ļauj aiziet tādā kā pašplūsmā, viss notiek tā kā pats no sevis, un tad vēl pakļaujas dabiskajai slinkošanas kārei un darbus atliek uz vēlāku, tad vēl uz vēlāku, un tad tie darbi sakrājas. vispār jau ne tikai darbs, arī attiecības ar draugiem un ģimeni. tas gan vairāk ar paškontroli saistīts, ar disciplīnu. es nezinu, esmu drusku visu pametusi novārtā, izliekos par beigtu un gaidu, ka viss atrisināsies pats no sevis... briesmīgi, jo tagad viss kas ir bijis, tas pamazām slīd projām.
un uzticība dzīvei?
[es jau nezinu kā reāli ir. visu rakstīto droši vien saprotu savādāk kā domāts. tikai katrs pats var zināt, ko viņam vajag.]
tā uzticība jāmeklē no jauna. vispirms jau sev un sevī.
neatceros kur, bet reiz lasīju ļoti trāpīgu teicamo- tev nekad neizdosies precīzi pateikt to, ko domā, bet ja arī izdosies, tad tevi nekad nesapratīs tā, kā esi to domājis. mēs esam tomēr ļoti atšķirīgi, cilvēki tādi.
kā domā varbūt arī var izdoties pateikt, tikai jābūt garam paskaidrojumam, ko katrs vārds tieši Tev nozīmē. bet par sajūtām. jēziņ! pat pats sev formulēt nevar. sajūtas nav vārdos ietērpjamas.
sajūtas tiešām nav vārdos ietērpjamas. un viņas mainās, jo mainos jau arī es. citas pēc gadiem, citas pēc mirkļa. un labi ka tā, citādi nekādas dzīvošanas, citādi kā tāds tupenītis, izauga un viss. |
|