Sudraba skaņa.

October 11th, 2012

08:27 pm

Manā bērnībā tēvs neaudzināja savas trīs meitas, bet kā tēva figūra periodiski piedalījās trīs citu bērnu audzināšanā. Reizēm ciemojoties pie tēva bija iespēja viņus iepazīt.. nu, labi - apskatīt. Atceros to deviņus gadus vecāko jaunieti, tādu garu, bieziem tumšiem matiem, izteiktiem vaigu kauliem, spulgām brūnām acīm, platu smaidu aiz kura skaļa, droša balss un smiekli, bet visam pāri pārkaisīta vitalitāte.
Pilnīgi negaidīti šis vasras beigās sanāca sastap šo būtni. Pārstegumā nespēju pat pieteikt, kas esmu, kamēr viņa neatlaidīgi tirdija tēvu, kas viņam "par tādu smuku čiksu ciemojas". Jāteic, jaunajai sievietei augums perfekts, bet tas laikam vienīgais narkomānu bonuss. Skaistie vaigi kā kožu sacaurumoti, no matiem palikušas pāris noželojamas pīckas un pāris dredi, viss cits noskūts. Daudzzobainais smaids - zirga atņirgtie zobi. Stāsts skumjš. Sarunas tikai par trankiem, ripām, ārstiem, alkoholu. Perspektīva - ja meiteni vēl reizi pieķers kaut ko lietojam, piespiedu rehabilitācija.

11:50 pm

Man ir nenokārtotas attiecības ar jūru, kas niez kā tāda ēde. Neatlaiž sajūta, kas sauc uz jūru un kuģa/jahtu/laivu klāja. Un ne velti, jo mans vectēvs sākotnēji bija kuģa kuks, bet vēlāk radists. Savukārt, viņa brālis bija kaptenis, kurš visas pasaules okeānus izbraukājis. Karjera gan viņam tika aprauta, kad dzerstiņā aizliegtas anekdotes pastāstījis. Lai nenonāktu čekas rokās, notēloja trako. Ar to arī pasaules ūdeņi tika aizslēgti, iesprostojot Baltijas jūrā.
Es dievinu tos vējus un ūdeņus. Vai nu man jākļust par jahtas īpašniecu vai par matrozi, bet neredzu sevi neremdinot šo izsalkuku.

P. S. Ir vēl apsolītais variants, ja sajūku prātā, ledene ņem mani pie sevis Bretaņas tuvumā esošajā bākā.
Powered by Sviesta Ciba