05:03 pm - Jau piektais mēnesis.Dažu mēnešu laikā ir iespējams visas savas jūtas un sajūats, intreses, vēlmes notrulināt tuvu līdz nulles atzīmei. Nespēju saprast, kāpēc tas notika ar mani.Šķiet, mūžīgi vēlos palikt savā istabā. Es un mans tukšums, un klusums visapkārt. Cilvēku klātesamība ir kļuvusi neciešama. Kaut dažas stundas pāris cilvēku sabiedrībā ir slogs. Tā spīdzina mani vairāk, kā es pati sevi. Trūkst telpas un elpas. Slīkstu savā apātijā. Ceru, ka aizrīšos... Tas palīdzētu atjēgties. |
Sudraba skaņa.
March 24th, 2008
06:44 pm - Mana ģimene.Māte - māksliniece. Klīst baumas, ka lielākā bohēmiste visā Rīgā.Tēvs - aizgāja jau sen. Nelaimīgs neveiksminieks. Pēdējo reizi redzēju viņu sapnī, kurā viņam amputēja kājas, un tad viņš izdarīja pašnāvību. Bija arī vēstul, žēl neizlasīju. Pamodos. Vecākā māsa - viņa dzīvo, uzspļauj uz visu un visiem. Jaunākā māsa - lēnām stūrē Tvaicenes virzienā. Apmeklē psihiatru, ārstējās ar zālēm, kuru pamatā ir narkotiskas vielas. Vēlāk vajadzēs ārstēties no tām. Vectēvs - tikko pārcieta infarktu. Ceru, ka vel ir laiks.. Un ir vel arī cit... Vienu dienu ieskatoties viņiem sejās, vēderu sarāva krampjos no nesavaldāmajām rēkām, un caur groteskajiem smiekliem izlauzās vārdi: "Ak, šī, nolādētā alkoholiķu ģimene!". Atbilde bija: "Labi, ka ne narkomānu." |
11:28 pm"Katram, pat beidzamam draņķim, gribas būt labam vismaz priekš kāda, kaut priekš putna, kaut priekš tārpa". |
Powered by Sviesta Ciba