Friends

Bāc, tik daudz tekstu iekrājies. Will rember ko tālāk.

Kopš seriki ir izrādījies veiksmes stāsts, tajos diezgan bieži parādās aktrises, kuras bija jaunas un ļoti slavenas deviņdesmitajos.
Kaut kad redzēju drāmu ar Nikolu Kidmenu, uj universums, biju nemierīga vairākas dienas, nubļa kā var viena sieviete ŠItā izskatīties. Nejau, ka man būtu žēl, bet auč, Nikola, kur tu to latiņu esi uzbīdījusi priekš parastiem mirstīgajiem.
Tad interneta ārēs uzbridu (godīgi, nemeklēju, pavisam nejauši) foto "no dzīves", viss normāli, normāla sieviete. Es nez, ko tie mākslinieki ar viņas seju izveic priekš kamerām, Džūlija Lamberte kvēlotu skaudībā.

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

Par pišanos arī sods. 16 gadus jaunākā bija iokastes beibe, un tobrīd tā iemīlējos, ka nospļauties par iokasti, viņam tās ir maināmas zeķes.
Gunta arī nepiedeva jaunāku, jo viņai ir divi gadi vairāk kā man. Spļāva uguni. Iedomājieties, 18 gadu starpība.

Vēl man patīk atkārtot, fig viņ zin ko. Jāiet norubīties, tas ir vismaz stabils plāns.

Diennaktī nodzeru vairāk kā korpusa dzesētājs. Bet nē, dzesētāju neatļaušos.
Kaut kāda neekonomiska pieeja.

Paldies māsas un brāļi.

Now you may ask, kāpēc Gunta mani pirka 16 gadus. Es viņu spēju izpist pilnīgi jebkādi. Arī totālā vafelē. Viņa varēja paļauties vienmēr, ka būs good fuck.

Viņa arī izdarīja problēmas. Detaļas nē, bet man sāka nestāvēt no viņas attieksmes, kad jau sagājām naidā. Es vairs nespēju nopisties ar beibēm, kuras komunalkā bija bieži, kad beibes palika manā istabā, gaidot lūdzu lai fuck. Stāvēja, bet vairs nevarēju.

If hell is hot, is heaven cold?
If pain is bad, is pleasure good?
If truth is real, is lying fake?
If I don't sleep, am I awake?

Turamies pie pusaudzes, paedophilia, Grētas Tjūnbergas. Ieiet viņā, ar reiz līdz vēderam stāvošo pimpi.
Es viņu izpistu tā, ka viņai pārietu kašmars. Kādreiz to varēju.

Ko vēl varu atkārtot šajā situācijā. 16 gadus jaunākā cibiņa teica, ka visi kniebieni nebija nekas, ko iedodu vienā reizē. Mani beged for more, cita beibe. Tagad šaubos vai neiespējamais 10/10. Pirksti un mēle nav pimpis.

Teikt, ka ne gluži gribu būt Coja mietpilsonis, kuru gaida vakariņas (pēc tekstiem pusdienas) mājās. Ļoti gaidu sevi paēdam, bet ja nav X, viss ir veltīgs. Es gatavoju vienīgais, kad biju ar X.

To teica arī mammas draudzene – vīrieši ir labākie pavāri, arī pati labi gatavojot.

My eyes are bright. Es taču esmu visus fiziskos darbus strādājis. Mani iepriecināja ūdens, jo esmu atnācis darbā, nepiedienīgi gaišzaļā žaketē, ar melnu tauriņu. Es to neatceros. Paldies viņai.

Nav viegli būt nacistam, un ne pārāk gudram.
Es nevaru atkost, kā nomainīt valodu telefonā no kirilicas. Es tur ne varu, ne gribu ko meklēt. Awfull tā ķīnas ābece.
Jāiet uzlāpīties, tad ieguglēšu. Telefons smuks, nav pretenziju.

Tikai skūteris ar šī brīža smadzenēm nespīd.

Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida. Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan.

Pēdējā laikā es to daru reti, bet reizēm es mēdzu gulēt drēbēs. Tur ir kaut kāda īpatnēja drošības sajūta. Šķiet, ka pēdējo reizi drēbēs es gulēju tad, kad biju pamodies naktī, un nevarēju vairs aizmigt. Tad es aizgāju pasēdēt uz dīvāna, pabakstīt datoru, un tad aizmigu vēl uz dažām stundām. Bet šī gulēšana drēbēs saistās arī ar depresīvām epizodēm, kad tu vienkārši gribi izslēgt sevi no pasaules. Drēbes tad kļūst kā drošs skafandrs, kad tu bezmērķīgi dreifē cauri stindzinošajam un bezgalīgajam vakumam.

Kāpēc es to atcerējos? Jo reizēm ir jāuzvelk drēbes, ja pie mums kāds paliek pa nakti. Kaut kā laikam ir pieņemts tomēr nestaigāt apkārt plikam. Un šonakt, pamostoties no sapņa, un ejot uz tualeti, cerot, ka tas palīdzēs atkal aizmigt, nācās apģērbties, un un sekundi apsvērt domu neģērbties nost. Tā bija ļoti racionāla doma, kurai emocionāli gribējās pretoties. Tas otrs ķermenis gultā ir ļoti mierinošs un pievelkošs, un drēbes ir diezgan kaitinošs šķērslis. Ar gulēšanu drēbēs gan būs jāsamierinās telšu sezonā, jo... mērenā klimata vasaras, bet tas būs drusku citādāk.

Bet tātad, cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam patīk gulēt čupiņās, un tas viņam sniedz mieru. Es zinu visus stāstus par to, ka dažiem cilvēkiem ir grūtības pagulēt, ja gultā ir kāds cits. So many people, so many times. Bet tad kad šie vientuļie gulētāji tevi sāk grūst ārā no gultas, jo tu visu laiku mūc, jo tev ir karsti, vai aizmieg tev uz pleca, kamēr tu vēl baksti telefonu, nākas secināt, ka mēs visi esam tādi dzīvnieki, kam patīk būt čupiņās. Mēs visi piedzīvojam dzīves posmus, kad mēs ejam gulēt drēbēs, iespējams pat guļam belnžot griestos, vai kā citādi esam neirotiski nervu kamoliņi, bet arī tad mums tomēr gribās apkampt to pūkaino un silto lāci vai spilvenu, lai sajustu mieru.

Bet tad vēl no trešās puses, ja reiz cilvēkiem patīk gulēt čupiņās, kāpēc mēs aprobežojamies ar to vienu ķermeni sev blakus? Drošvien daudzi kādreiz ir dalījuši istabu ar brāli vai māsu. Izjutuši diskomfortu, paliekot hostelī ar citiem svešiniekiem. Izjutuši aizraujošu uztraukumu, guļot vienā kolektīvā teltī ar draugiem kādā ceļojumā vai festivālā. Scenāriji ir dažādi, bet es tā ar grūtībām spēju iztēloties scenāriju, kur guļot gultā, piemēram, vēl ar diviem cilvēkiem, varētu piedzīvot casual mieru un labu miegu. Lai gan es zinu dažus cilvēkus, kas jau gadiem sevi pozicionē kā poliamorus, es tiešām nesaprotu šos psihes mehānismus. To be honest - es ar viņiem par šo arī neesmu runājis. Un jā, es te no attiecībām ar otra cilvēka ķermeni veidoju priekšstatus par emocionālo tuvību. Un es pieņemu aizraušanos, iekāri, interesi par citiem cilvēkiem, esot attiecībās, bet es neuzskatu, ka tas obligāti nozīmē spēju veidot partnerattiecības ar vairākiem cilvēkiem. Tai pat laikā mani arī kretinē laukā, ka monogāmija a.k.a. ekskluzīvas attiecības ir jāuztver kā pašsaprotama lieta. Ir tomēr jāpasaka un jāvienojas, ka mēs te tagad būsim monogāmās attiecībās. Un ne tikai tāpēc, lai pēc tam nebūtu nevajadzīgu pārmetumu un pārpratumu, bet arī lai signalizētu otram - I think this shit is for real. Es joprojām atļaušos neticēt tradicionālai laulības institūcijai, pat ja kādreiz es izmantošu partnerattiecību tiesisko regulējumu, bet šīs vienošanās ir vajadzīgas - bez lieciniekiem, bez maģiskiem rituāliem, bez nolemtības sajūtas, ka tu nedrīksti kādreiz domāt un just citādāk. Bet akal jau, citi cilvēki un citi ķermeņi ir kaut kas cits. Tas var būt kaut kas mirklīgs, varbūt pat neaizmirstams, varbūt aizmirstams, varbūt kāds, ar kuru tu pēc tam uzturi ilgas un draudzīgas attiecības. Bet tad kad tu zaudē to vienu ķermeni sev blakus, pret kuru tu iespējams jau kādu laiku pat neesi izjutis iekāri, tas ir iespaidīgs pārdzīvojums. Es nezinu, kā ir citiem, bet man ir sajūta, ka cilvēkam emocionāli ir tikai viens bijušais. Jā, tur apkārt var dreifēt vairāki citi bijušie, varbūt tu pat ar viņiem vari uzturēt draudzības attiecības, vai varbūt pat neciest un necienīt viņus, bet ir tikai viens bijušais who matters. Un tajā es balstu savu pārliecību, ka var būt tikai viens esošais. The rest is just people you like or don't.

In unrelated news - according to Wikipedia, susurus mēdz saukt arī par miega pelēm. Ir grūti par to nedomāt, ziemā guļot zem segas. It makes total sense.

Kādreiz Joe Blacku skatījos dēļ romances, tagad to skatos dēļ nāves.

Skaistākā Warpaint dziesma "my friend, my friend, my friend, until the end, the end, the end" "all I have to say"
X, es tevi mainīšu, bet nekad nevaru atteikties. Nav nozīmes horoskopiem, bet tu esi auns, pilnīgi Dievā ierakstīts

Pārkruķīju šodien tekstus līdz nenormālam.
Sarakste ar G:


čurāju uz grīdas, šeit, istabā, jo nav ko zaudēt. viss galds un grīda ir pielieti ar cidonju šņabi. Mans urīns smaržo. Divas dienas, tad lūdzu, nomazgājies.

Visu dienu bija love, Es sūtīju katram cilvēkam satiktajam. Kaimiņi pat nobrīnījās un silti atsaucās.
Tagad hate, pure hate. Lai nogrimst viss non-alco bizness. Jānāk anarhijai, līdz zināmam laikam. Pilnīgi visi redz un runā, ka paikas cenas te ir neiespējamas. Bagātāki par Šveici. Tā ir muldēšana, bet proporcijās dārgākā valsts Eiropā. Es nogalinātu ar šļakatu pāri rīklei, no shame

Ja jūs zināt, kas ir auns un strēlnieks, jums nekad nevajadzēs papildināt zināšanas. Lauva ir exclude, viņam diemžēl ir milzīgs ego/

Es tevi mīlu X, nemainīgi, to vnk nav iespējami apturēt, un ja mani pieņemsi, IP

tajā beznaudas smakā, es sameklēšu 100 eiro, ko sameklēju telefonam, un kāpēc neuzaicināju tevi uz koncertu.

Starp citu, pirms dažām dienām noskatījos Vaildera cīņu Emirātos uz Ziemassvētkiem. The tall skinny guy who shittalks a lot. Kādreizējais neuzveicamais čempions zaudēja, nepieliekot pārāk lielas pūles tam, lai uzvarētu. Daļēji tas ir viņa stils, bet nu grandiozi zaudēja pēc punktiem. Un ja citādi viņš būtu stāstījis, ka viņam kurpes spieda, vai kādi citādi ārēji apstākļi traucēja gūt visu gaidīto un prognozēto uzvaru, tad viņš bija diezgan zen par šo zaudējumu. Tad sekoja too much information par to, ka viņam viss ir labi, naudiņa iekrāta, pats ar sevi mierā, un viss ko viņš tagad vēlas ir doties mājās svinēt meitas dzimšanas dienu. Un tā starp citu pieminēja, ka viņš ir bijis uz Ajevaskas ceremoniju, un tagad pasaule ir mīlestība. Kaut kas tiem bokseriem ir ar to psihedēliju. Taisons arī bīda kaut kādu adžendu par citām brīnumzālēm. Jūtjūbē ir kaut kāds Vice sižets par to vielu, kas Amsterdamā, šķiet, šobrīd ir legāla, vismaz jaunākā tās versija.

Anyway, es neesmu drošs, ka es baigi iespringtu braukt uz kaut kādiem džungļiem pie šamaņiem, bet konceptuāli es labprāt izmēģinātu Ajavasku. Tie stāsti par jocīgajām dzirām, dīvainajiem rituāliem un vemšanu ir pabriesmīgi, bet visi stāsti no cilvēkiem, kas šo ir izgājuši, ir diezgan pozitīvi, ja neteikt sajūsmas pilni. Es nedomāju, ka šī pieredze mainītu visu manu dzīvi, tā jau tāpat ir gana mainījusies, bet man kļūst interesanti. Ir, protams, tā īsā DMT versija, kuras nosaukumu es neatceros. Reporti par to arī ir jūsmīgi, lai cik biedējoši tas no malas neizskatītos. Tur vismaz nav jābrauc akurāt uz otru pasaules malu.

Mē. Kā man patīk, ka angļi nesaka "mī", bet daudz siltāk "mē". Tā ir brīvāk.

Mē par horoskopiem. Man ir 100% labas pieredzes ar uguni, viena nošuvās, es nebiju gana labs. Ar gaisu nodzīvoju 16 gadus. Zeme 2x (divas zemes) tā peldēja, ka negribēju. Par ūdeni nerunājam, nav pieredzes, un tas pat nebūtu iespējams.

Un tas viss pirms/pēc kroplības, kad Feita ņirdza "tev ir bijušas tikai 3 beibes, savos 40?"

Feita turēja dakšu acī, jo viņai, lūk, ir par 6 gadiem mazāk. Es to totāli neņēmu ļaunā. Man bija 16 gadus jaunāka cibiņa, 2010, un kad viņai vaicāju, vai tas ir ok, easy, jaunie muļķi viņu neinteresē.

Kebabu palūdzu, lai gatavo pusstundu, samaksāju, un teicu, lai visu dienu netin ārā, šodien es atnākšu.
Cenšos pakāst visu X apģērbu. Nožāvos normāli, X bikses ir saplēstas celī. Es taču nevaru tevi satikt X drēbēs.

Telefons, noskatījos, zem 100 lombardā, vispār nau nekas. Tā tiku pie Xiaomi. Dzeltens kā mana ciba. Cilvēki nepērk telefonus pēc parametriem, bet pēc krāsām. Vēl neesmu izmēģinājis. Huju, kuru tas interesē. Bet ir gandrīz jauns, nesaplēsts.

Gribeju_aunu ir labākais niks cibā. Es nezināju, ka gribu aunu, bet to dabūju. Alternatīva ir nezinu kāds horoskops, bet ja nav uguns vai gaiss, īsas iespējas. Es ticu horoskopiem, un esmu pilnīgs uguns un lauva. Visa mana dzīve to apliecina.

hm

No pēdējos mēnešos izlasītā prasās izcelt trīs grāmatas, kas atstāja uz mani dziļu iespaidu:

Migels Asturiass, "Senjors Prezidents".

Andruss Kivirekhs, "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus".

Matiass Enārs, "Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem".

https://georiga.eu/iesaisties/aptauja-riga-dzivojosajiem-par-paradumiem-un-laika-pavadisanas-iespejam-vakaros-un-naktis/

laba aptauja

Cepties par sūdu laikam ir kaut kāda cilvēka psihes pamatvajadzība. Es biju dzirdējis šo apzīmējumu, bet beidzot iegūglēju, kas īsti ir "baltā galdauta svētki", jo apparently par to ir kipiš. Ja kādam ir tik daudz laika uz rokām, mums šobrīd aktualitātēs, piemēram, ir Lucavsala ar savu stadionu. Absolūti legit un neizsmeļams resurss priekš righteous anger. Pieslēdzas kādai Rīgas domes sēdes tiešraidei. It's fun, I promise.