LBS prezidents Kehris
« previous entry | next entry »
Okt. 3., 2005 | 07:57 pm
Latvijas Basketbola savienības prezidents
Latvijas basketbola valstsvienību cīņas Eiropas čempionāta finālturnīros atstājušas atziņu, ka nākamajā reizē varētu būt labāk. Tas attiecas gan uz dāmu izlasi, kas izcīnīja augsto sesto vietu, gan vīriešu izlasi, kas piedzīvoja trīs zaudējumus un ierindojās 14.vietā. Ar Latvijas Basketbola savienības prezidentu Ojāru Kehri runājām par to, cik stabils pamats ir nākotnes cerībām.
- Latvijas izlašu startu vērtējuši žurnālisti, līdzjutēji, paši dalībnieki. Neesat slēpis arī savas domas, dāmu komandas startu vērtējot kā labu, bet vīriešu komandas rezultātu — kā sliktu. Vai šīm emocijām no LBS puses sekos arī profesionāla analīze un secinājumi?
Esam vienojušies ar jauno treneru komisijas vadītāju Gunti Endzelu, ka izvērtējums būs. Domāju, ka mēneša laikā. Izvērtēšana noteikti ir vajadzīga, lai izlašu treneri dalītos savā pieredzē un tie, kas sekojuši komandu startam, arī varētu izteikt savas domas. Lai visi iegūtu pieredzi un meklētu ceļus nākotnei. Tādai sarunai jānotiek speciālistu lokā, bet slēdziens, protams, būs pieejams sabiedrībai.
- Treneru komisija bijusi LBS sāpju bērns, jo pēdējos 10 gadus nav izdevies atrast autoritatīvu vadītāju. Visu cieņu Endzelam, bet arī viņam var būt problēmas ar personisko autoritāti, lai prasītu pārskatu
Taisnība, bet vai ir citas spožas idejas? Latvijā treneriem līdz šim bijušas ļoti ierobežotas iespējas augt un iegūt autoritāti. Mazs pieprasījums. Ceru, ka situācija mainīsies un, augot klubu budžetiem, augs gan treneru algas, gan viņiem izvirzītās profesionālās prasības, gan reputācija. Tomēr treneru komisija ir vajadzīga, un ceru, ka Endzela enerģija noderēs, lai to iedarbinātu. Jāorganizē treneru apmācība, semināri. Manuprāt, šajā amatā jābūt balansam starp pieredzi un jaunības maksimālismu.
- Vai būs arī finansējums šīm programmām?
Jā. Jāatrod no valsts vai piesaistītiem līdzekļiem. Ceru, ka sliktākie LBS laiki ir garām.
- Vai treneru līdzšinējā pasivitāte liecina par neieinteresētību kopīgo jautājumu risināšanā, vai tā tomēr ir mentalitātes izpausme — čukstēties pa kaktiem, nevis visas problēmas iztirzāt pie oficiāla sarunu galda?
Būtu labi, ja treneri izstrīdētos savā vidē un to nedarītu citur. Piemēram, Amerikā amata brāļi publiski cits citu tikai cildina. Kritizējot citus, nevar izcelties pats. Bet tas jau ir vispārējās kultūras jautājums.
- Tomēr arī organizācijas jautājums. Dažs varbūt izmanto pirmo iespēju izteikties publiski, jo amatbrāļu vidū nav bijusi iespēja to darīt.
Mēs darbojamies konkrētā situācijā. Armands Krauliņš ir ļoti pieredzējis treneris, un nedomāju, ka treneru komisija viņu var pārveidot. Viņš labprāt uzklausa citus, bet rīkojas pēc sava prāta. Arī trenerim Muižniekam par iespēju apspriest izlases plānus agrāk lielas ieinteresētības nebija. Tomēr pasaules tendences runā par labu kolektīvam darbam. Piemēram, Lietuvas izlasē ļoti labi darbojas piecu treneru kolektīvs.
- Kādi bija jūsu subjektīvie vērojumi Turcijā un Serbijā — kas netika izdarīts līdz galam?
Mēs lielā mērā respektējām Muižnieka uzskatu, ka jābūt garam sagatavošanās posmam. Bet vīriešu čempionāts ir ļoti īss, un palika jautājums, vai tika atrasts pareizais kāpinājums fiziski un emocionāli. Visvairāk — emocionāli. Basketbolā fiziskās sagatavotības līmenis izlīdzinās, un aizvien lielāka nozīme ir emocijām, motivācijai. Ne jau velti visas četras komandas, kuras ātrāk sasniedza virsotni un uzvarēja grupu turnīros, pēc trim brīvdienām pazaudēja ritmu. Un pretējais piemērs — franči. Nezinu, vai tā bija treneru gudrība vai sagadīšanās, bet viņi progresēja no spēles uz spēli. Te ir jādomā, jāanalizē.
Otrā lieta — trenera nomaiņa sieviešu izlasei un direktora nomaiņa vīriešu izlasei īsi pirms čempionāta. Protams, tas nevarēja palikt bez sekām, kaut arī treneri nomainījām, manuprāt, maksimāli labākajā veidā.
- Paradoksāli — pēc dāmu izlases 6.vietas pār trenera
Dāmas ir startējušas labi, un šāds vērtējums attiecas arī uz trenera Otersona darbu. Paldies viņam par to, jo tik īsā laikā kļūt no otrā trenera par pirmo nav vienkārši. Komanda uzvarēja visās spēlēs, kuras bija līdzvērtīgas, un nezinu, vai pat ar milzīgu taktisko gudrību būtu izdevies izcīnīt vēl kādu uzvaru. Jo četras komandas komplektācijas un gatavības ziņā bija labākas par Latviju. Izņemot Lietuvu, kas labi sāka, bet turnīra gaitā sāka spēlēt sliktāk.
Bet tas, ka Otersonam pietrūka pieredzes darbā ar dāmām, — taisnība. Tas, ka nebija speciālas taktikas, — taisnība. Tas, ka pietrūka spēļu analīzes, lai katrai spēlētājai dotu sīkas instrukcijas, — taisnība.
Patiesībā, dāmu izlases spēlētāju maksimālisms mani iepriecina. Sliktāk, ja būtu eiforija, ka viss ir sasniegts, — tāda mazliet bija vīriešu izlasē, kad bija nodrošināta astotā vieta Eiropas čempionātā Turcijā. Bet cik viņas ir objektīvas, atrodot galveno vaininieku trenera personā, — tas lai paliek uz katras pašas sirdsapziņas.
- Vai spēlētāju vēstule jūs pārsteidza?
Labi, ka viņas ir paudušas savu viedokli.
- Kas notiks tālāk?
Neatkarīgi no rezultāta Otersonam līgums beidzās 17.septembrī. Tūlīt pēc treneru padomes sēdes šis amats kādam tiks piedāvāts. Taču tas nebūs līgums uz visu gadu, bet tikai uz izlases darba laiku — dažiem mēnešiem. Neviens kandidāts nav bezdarbnieks, tāpēc ne visi varētu piekrist vai varētu būt savas prasības.
- Otersons teicis, ka tagad tas būs prestižs amats. Cik plašs ir pretendentu loks?
Par prestižu — piekrītu. Vilinājums ir liels, jo spēlētājas ir meistarīgas un ir arī labas rezerves. Par kandidātiem man ir savas domas, bet vispirms gribu sagaidīt treneru padomes redzējumu.
- Ir dzirdētas skarbas balsis, ka pēc trim zaudējumiem trenerim Muižniekam jāatkāpjas no vīriešu izlases galvenā trenera posteņa.
Es tā nedomāju. Ar viņu noslēgts līgums uz diviem cikliem, un, lai atvēsinātu demisijas prasītājus, paskatīsimies apkārt — vai ir daudz alternatīvu? Turklāt nešaubos, ka Muižnieks tagad ir labi ir motivēts nākamajam čempionātam.
- Vai pietiks spēlētāju resursu?
Pirmajās trijās pozīcijās mums ir labi spēlētāji, bet ceturtajā un piektajā mērķtiecīgi jāizdara viss, lai komanda būtu vislabākajā sastāvā. Rezerves mums tomēr ir — es domāju par
- Kambala jau izteicies, ka nespēlēs Muižnieka komandā.
Sportā, tāpat kā biznesā, "nekad" nenozīmē "nekad". Es runāju ar Kambalu, un viņš apstiprināja, ka grib pārstāvēt Latviju. Konkrētāki jautājumi no manas puses pašlaik bija lieki. Jāskatās, kādus secinājumus būs izdarījis Muižnieks. Ceru, ka jautājums tomēr ir atklāts.
- Vai Kambala ir sapratis, ka vēlā pievienošanās izlasei nav pareizākais solis?
Nevajadzētu prasīt, lai lieli raksturi atzītu savas kļūdas publiski. Labums bija tas, ka viņš demonstrēja ļoti profesionālu attieksmi. Taču ir daudzas komandas, kuru spēlētāji par fizisko kondīciju rūpējas individuāli. Jādara viss iespējamais, lai ierindā būtu visi spēki un visi būtu labi motivēti. Svarīgi arī, kāds būs funkciju sadalījums starp galveno treneri un direktoru. Jau zināms, ka tas būs cits cilvēks, jo Raimonds Miglinieks pievēršas trenera darbam.
- Kas varētu būt izlases direktors?
Idejas ir, bet šobrīd vēl nevaru atbildēt. Jāuzklausa arī Muižnieka domas. Viņam tagad ir konkrēta pieredze.
- Sadarbība starp galveno treneri un direktoru patiesi bija un būs ļoti būtiska, jo Muižnieks astoņus mēnešus ir iekšā kluba problēmās.
Tā ir tā pati lieta — izlases vadības lokam jābūt plašākam. Bet direktora un trenera pienākumu pildīšana nav savienojama, tāpat kā Tāre nevarēja savienot spēlētājas un treneres statusu. Protams, galvenā trenera nozīme ir ļoti liela, bet, manā skatījumā, izlasē jābūt treneru kolektīvam un prasmei izmantot kopīgās zināšanas un pieredzi gan sagatavošanās, posmā, gan spēļu laikā.
- Vai šoreiz tādu nebija?
Nē. Dāmu izlasei bija tikai divi treneri, un būtu bijis labāk, ja viņi savā starpā būtu runājuši vairāk. Vīriešu izlasē situācija bija mazliet labāka, bet Migliniekam nebija viegli savienot direktora un trenera funkcijas. Kaut gan, salīdzinot ar iepriekšējo čempionātu, mikroklimats un sadarbība starp treneriem un spēlētājiem vīriešu komandā bija augstākā līmenī.
- Vai esat saņēmuši vērtējumu arī no sponsoriem?
Dāmu izlases galvenais sponsors bija valsts, un bez tās atbalsta sestās vietas nebūtu bijis. Ceru, ka ar šiem Ls 100 000 viss būs kārtībā un tie paliks budžetā arī uz nākamajiem gadiem. Bet mums tagad būs vieglāk runāt ar privātajiem sponsoriem, jo vajadzību jau netrūkst. Gan pēc vairākiem un labāk apmaksātiem treneriem, gan mediķiem. Šoreiz jāsaka paldies poļiem par aparatūru un frančiem par piedāvātajiem zobārsta pakalpojumiem. Arī spēļu analīzēs ir vērts ieguldīt naudu. Šajā ziņā mūsu tehniskās iespējas krietni atšķiras no tām, ar kādām operē konkurenti.
Vīriešu sponsori... Čempionāta reglaments ir ļoti nežēlīgs — tas ir ļoti īss, bet sponsoriem, protams, patiktu, ja būtu septiņas spēles, nevis trīs. Pagaidām neesmu saņēmis ne negatīvas, ne pozitīvas ziņas. Mums ir profesionāla sadarbība vairāku gadu garumā, un ceram uz rezultātiem nākotnē. Nākamgad būs kvalifikācijas spēles un noteikti arī uzvaras. - Vai LBS saņem kaut kādus līdzekļus no FIBA par izcīnītajām vietām?
Diemžēl ne. Kopš FIBA Europe izveidošanas finansiālās lietas gājušas uz augšu, bet vēl ir ko darīt.
- Vai oficiālo personu vidū nebriest neapmierinātība ar čempionāta reglamentu?
Gatavojos FIBA asamblejā maijā likt priekšā atgriezties pie sistēmas, kad otrajā posmā ir nevis viena spēle, bet gan trīs — kā tagad ir hokejā un kādreiz bija arī basketbolā. Meklēju sabiedrotos. Līdz šim lielāku interesi izrādīja tās valstis, kuras parasti ierindojās no 8. līdz 16.vietai, bet pēc šī čempionāta ir ko domāt gan itāliešiem, turkiem un serbiem, gan arī visām četrām komandām, kuras uzvarēja grupās, bet pēc garajām brīvdienām startēja neveiksmīgi. Protams, daudz kas atkarīgs no spāņiem, kuri rīkos nākamo čempionātu.
- Kādi būs Latvijas izlašu mērķi nākamajā ciklā?
Nevar pat pieļaut domu, ka varam netikt uz nākamajiem finālturnīriem. Kaut arī vispārējais komandu līmenis aug, un NBA spēlētāji ir pat Gruzijas izlasē. Mērķi finālturnīrā… Slovēnija ir mazāka par Latviju, tomēr komanda izcīnīja sesto vietu. Viena lieta ir skaidra — mums jāmācās uzvarēt. Par to tagad runājis arī Muižnieks. Ļoti daudzu spēļu liktenis izšķiras pēdējās minūtēs. Ja reiz varējām nospēlēt neizšķirti ar spāņiem, tad varējām arī uzvarēt. Bet pēdējās piecās minūtēs kļūdu bija pietiekami daudz. Gan laukumā, gan tā malā. Arī svarīgajā mačā ar Izraēlu to bija daudz, kaut arī pretinieki nebūt nerādīja tik labu sniegumu kā divas dienas vēlāk pret spāņiem vai pret Latviju 2003.gadā Zviedrijā. Ir labi, ja treneri prot sagatavot spēlētājus, kuri cienīgi izskatās uz ārzemju zvaigžņu fona. Taču jāiemācās arī uzvarēt. Ne jau velti galvenie favorīti uz pēdējām pārbaudes spēlēm uzaicina pretiniekus, kurus ir pa spēkam pieveikt. Pirms Zviedrijas čempionātā mēs tādā situācijā bijām Spānijā, šogad — Krievijā. Katrs grib sajust uzvaras garšu.
- Vai LBS var izvirzīt mērķi — būt pārstāvētiem Pekinas olimpiskajās spēlēs?
Ir jādomā par to. Man kā konservatīvam cilvēkam labāk patiktu mazāk solīt, bet vairāk izdarīt. Tas latviešu dabai piestāv labāk. Bet ir arī pretējā puse. Pirmām kārtām ar sponsoriem — valsti vai privātajiem — ir cita saruna, ja mērķi ir lieli un reāli. Protams, pēc tam var būt lielākas mieles un pārmetumi.
Treneri saka, ka lieli mērķi ir pārāk liels spiediens uz spēlētājiem. Droši vien viņiem ir taisnība. Bet, ja nav liela mērķa un sajūtas, ka varam, tad… Jādomā, lai sabalansētu komandas motivāciju un fizisko varēšanu.
- Tātad rakstīsim "cīnīties par uzvaru katrā spēlē", bet domāsim par Pekinu?
Jā, saglabāsim vēsu prātu. Kaut gan ar vēsu prātu Latvijas futbola izlase nekādi nevarēja iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Un te nu jāatceras atziņa, ka jaunā spēlētāju paaudze, kura bijusi ceturtā Eiropā un pietiekami augstu pasaules čempionātā, nebūt nerespektē tā dēvētās lielvalstis.
-
Varbūt. Bet psihologu lomu var uzņemties visi, kas ir ap komandu. Tāpēc jau es runāju par treneru kolektīvu. Lai tajā būtu gan "labais policists", gan "sliktais".
- Izlašu cīņu ēnā liela rosība bijusi Latvijas klubos. Kā tā ietekmēs mūsu basketbola nākotni?
Baltijas līga ir ļoti svarīga, ja gribam nostiprināties Eiropas elitē. No lietuviešiem nav jākaunas mācīties ne spēlētājiem, ne treneriem, ne klubu darbiniekiem. BBL dod tādu iespēju bez maksas. Bet, lai šī sadarbība būtu interesanta arī lietuviešiem, jābūt stipriem klubiem arī Rīgā un Tallinā.
- Vai Rīgas klubu attīstība rosina optimismu?
Šķiet, noticis daudz kas pozitīvs. Lielāki kļuvuši budžeti, Baronā parādījies atbrīvots darbinieks, klubi domā par infrastruktūras attīstību. Tiesa, man patiktu labāk, ja Rīgā būtu viens ļoti stiprs klubs, kurš cīnītos par pirmo trijnieku Baltijas līgā un tad varētu veidot otro komandu. Bet centralizētās plānošanas laiks ir beidzies. Būtu vērts papētīt Lietuvas klubu infrastruktūru, darba metodes. Spēcīgs klubs neveidojas vienā dienā. Ja parādās lielas iespējas, būtu pareizi tās ieguldīt ne tikai spēlētāju algās, bet arī kluba attīstībā.
propz Diena