(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Dec. 21., 2011 | 11:43 pm
music: JayZ - Diamond Is Forever
Kobe Braients ir labs basketbolists. Vēl aizvien ir.
Bet, kā Jay-Z albumā The Gift & The Curse, Kobes Braienta galvenā īpašība ir gan viņa dāvana, gan lāsts.
Kāpēc pagājušo sezonu, un arī vienu pirms tam Kobe ir bijis traumatisks? Viņš ir praktiski labākais basketbolists NBA, kāpēc lai būtu kaut kāds traumatisms? Spēlēt var, mājās arī viss kārtībā... paga. mājās viņam nemaz tik gludi negāja. Tagad mēs redzam tikai rezultātu. Bet tas jau ir ilgāka laika rezultāts. Domāju, ka viņa traumatisms daļēji ir saistīts ar to, ka viņam visu šo laiku ir bijušas problēmas mājās.
Viņu padarīja par labu basketbolistu viņa neatlaidība, vienmēr būt novērtētam, atzīmētam, labākajam. Bet, šķiet, tas neapstājās ārpus laukuma. Viņam vajag, lai viņu novērtē visās jomās. Iespējams, pāršāva pār strīpu.
Nezinu, grūti novērtēt. Varbūt, ka šauju garām. Bet tādas tikai manas domas. Kādam citam varbūt šķitīs citādi - ka tik daudz nemaz to traumu viņam nav, un ka nemaz tik traki jau viņam neiet. Galu galā, ir traumatiskāki spēlētāji. Bet vai kāds ir analizējis, kāpēc ir traumatiskāki? Un kāpēc ir tādi, kas spēj ilgstoši spēlēt, neizlaižot spēles? Dereks Fišers, Andrē Iguodala (agrāk), u.c.
Bet, kā Jay-Z albumā The Gift & The Curse, Kobes Braienta galvenā īpašība ir gan viņa dāvana, gan lāsts.
Kāpēc pagājušo sezonu, un arī vienu pirms tam Kobe ir bijis traumatisks? Viņš ir praktiski labākais basketbolists NBA, kāpēc lai būtu kaut kāds traumatisms? Spēlēt var, mājās arī viss kārtībā... paga. mājās viņam nemaz tik gludi negāja. Tagad mēs redzam tikai rezultātu. Bet tas jau ir ilgāka laika rezultāts. Domāju, ka viņa traumatisms daļēji ir saistīts ar to, ka viņam visu šo laiku ir bijušas problēmas mājās.
Viņu padarīja par labu basketbolistu viņa neatlaidība, vienmēr būt novērtētam, atzīmētam, labākajam. Bet, šķiet, tas neapstājās ārpus laukuma. Viņam vajag, lai viņu novērtē visās jomās. Iespējams, pāršāva pār strīpu.
Nezinu, grūti novērtēt. Varbūt, ka šauju garām. Bet tādas tikai manas domas. Kādam citam varbūt šķitīs citādi - ka tik daudz nemaz to traumu viņam nav, un ka nemaz tik traki jau viņam neiet. Galu galā, ir traumatiskāki spēlētāji. Bet vai kāds ir analizējis, kāpēc ir traumatiskāki? Un kāpēc ir tādi, kas spēj ilgstoši spēlēt, neizlaižot spēles? Dereks Fišers, Andrē Iguodala (agrāk), u.c.