Svārstos un nevaru nostabilizēties komfortablā pozīcijā starp sevi un citiem.
Nav labi, kad nevaru paciest citu cilvēku eksistenci, kad autobusā šķiet, ka cilvēki lien dvēselē (kuras man nav), un uzspiež savas emocijas, liekot arī man tās izjust, kaut patiesībā jau tie neko nedara un neko negrib man uzspiest, vienkārši sēž un kaut ko funktierē, tāpat kā es. Vai arī, braucot ar velosipēdu reizēm gribas uzbļaut - "blenz citur" tiem cilvēkiem, kas garlaikojas autobusa pieturās vērojot, kā es ar saspringtu ģīmi minos garām.
Tajā pat laikā arī norobežosānās, nolīšana vientulībā sniedz tikai īslaicīgu mieru. Bez citu cilvēku vērtējuma, es nezinu, kas es esmu, es nezinu, vai ir kāda jēga tam, ko es daru, vai ir kāda jēga, kas ir kas vairāk par manu vēlmju apmierināšanu. Un gribas taču dalīties savās pārdomās, pretstatīt vai vienādot sevi ar citiem, izcīnīt ideju karus vai solidarizēties ar līdzīgajiem.
Nu jā, gribas iegūt uzmanību no citiem, bet tikai tik daudz, cik spēju izturēt, cik spēju dot pretī, lai nevajadzētu noslīkt uzmanības pieprasījumos.
Nevaru uzķert, kur ir tas līdzsvars starp sevi un citiem, mūždien pārkāpju par daudz vai nu vienā, vai otrā pusē.
P.S. Nē, patiesībā es tīri labi zinu / jūtu, kur ir tas līdzsvars. Es jebkurā brīdī varu pateikt, vai vēlos sabiedrību, vai vientulību. Tikai ir diezgan sarežģīti to noorganizēt. Dabūt vientulību darbā / autobusā / kafejnīcā? Dabūt sabiedrību naktī / liftā / mežā? Mja, ar sabiedrības dabūšanu ir vissarežģītāk - tur galvenā problēma nav sabiedrības eksistence, bet tas, kāda ir konkrētajā brīdi vēlamā sabiedrība.