Smuki parādīti cilvēku raksturi:)
Bet ja man to vajadzētu komentēt, tad:
Viss ir ļoti atkarīgs no tā, uz ko mēs attiecinām vārdu "oriģināls" - uz konkrētu cilvēku, cilvēku grupu, kultūru vai vispār uz visu pasauli.
Piemēram, ja attiecinam oriģinalitāti uz cilvēku pašu, tad: "es nekad neesmu redzējis velosipēdu, es izgudroju velosipēdu, līdz ar to esmu oriģināls." Šādā izpratnē jebkurš cilvēks godīgi un pelnīti ir uzkatāms par oriģinālu, jo jebkurš kādreiz izdara kaut ko tādu, ko nekad iepriekš nav darījis.
Ja mēs šo vārdu attiecinām uz kādu plašāku cilvēku grupu, tad velosipēda izgudrošana nav uzskatāma par oriģinālu darbību, jo kaut kāds Jānis vai Pēteris jau agrāk ir paspējis izgudrot velosipēdu.
Ja mēs ņemam pavisam plaši, tad varētu teikt, ka nekas jau nevar būt oriģināls - viss, ko tu dari būtībā ir tikai elementārdaļiņu svārstības - tās svārstās pēc tiem pašiem likumiem, kā vienmēr ir svārstījušās (nu, vismaz kopš pasaules rašanās).
Un tad vēl tāds jautājums: ja es izgudroju velosipēdu nezinādams, ka kāds cits to jau ir izdarījis pirms manis, vai tad es esmu oriģināls? Varbūt esmu oriģināls tikai līdz tam brīdim, kamēr kaimiņš man pasaka: "Eu, džekiņ, es zinu vienu čomu, kas jau pagājušogad izgudroja velosipēdu, riktīgu mountinbaiku."
Jautājums tāds: kura no šīm izpratnēm ir daudzmaz produktīva un pielietojama.
Domāju, ka ikdienā būtu jēdzīgi aprobežoties ar oriģinalitātes izpratni vienas kultūras robežās. Mums tak ir pofig, ko tie ķīnieši dara - tamagoči kļūst aktuāls tikai tad, kad tas ienāk mūsu kultūrā, mūsu redzeslokā.
Kas attiecas uz to, vai cilvēks ir vai nav oriģināls, ja viņš nezina savus priekšgājējus, tad tā jau ir sarežģītāka problēma. Kā jau Dostojevskis minēja, cilvēki jūtas draņķīgi, ja tiem ir visu laiku jāšaubās, piemēram, jāšaubās, vai esi oriģināls. Izpētot visu pieejamo informāciju ir iespējams daudzmaz noskaidrot, vai esi oriģināls, vai ne, taču praktiski tas ir milzīgs darbs, bez tam, šaubas šā vai tā saglabājas - kurš gan var garantēt, ka kaut kas nav palaists garām, varbūt ir palicis nepamanīts kāda viduslaiku izgudotāja vēstījums par brīnišķīgo velosipidēšanas mākslu.
Lai apspiestu šīs šaubas, varētu pieņemt, ka, ja es nezinu, ka kāds to jau ir izdarījis pirms manis, tad es šā vai tā esmu oriģināls. (Tas būtu apmēram tāpat, kā "likuma nezināšana atbrīvo no atbildības".) Šī pieeja ir tīri laba no viena cilvēka viedokļa, taču plašāk skatoties tas nozīmē, ka samazinās iespēja radīt ko jaunu un nebijušu visas sabiedrības kontektstā. No otras puses, ja cilvēks visu laiku skatās, vai tas, ko viņš dara, ir oriģināls sabiedrības kontekstā, tad ātri vien iedzīvojas mazvērtības kompleksos un nespēj vairs neko radīt, baidoties, ka būs neoriģināls.
Droši vien produktīvākais risinājums ir kaut kur vidusceļā - nedaudz pačolēt, vai tas, ko tu dari, ir oriģināls un pārāk nesatraukties, ja tas tāds nav.
Bet ja man to vajadzētu komentēt, tad:
Viss ir ļoti atkarīgs no tā, uz ko mēs attiecinām vārdu "oriģināls" - uz konkrētu cilvēku, cilvēku grupu, kultūru vai vispār uz visu pasauli.
Piemēram, ja attiecinam oriģinalitāti uz cilvēku pašu, tad: "es nekad neesmu redzējis velosipēdu, es izgudroju velosipēdu, līdz ar to esmu oriģināls." Šādā izpratnē jebkurš cilvēks godīgi un pelnīti ir uzkatāms par oriģinālu, jo jebkurš kādreiz izdara kaut ko tādu, ko nekad iepriekš nav darījis.
Ja mēs šo vārdu attiecinām uz kādu plašāku cilvēku grupu, tad velosipēda izgudrošana nav uzskatāma par oriģinālu darbību, jo kaut kāds Jānis vai Pēteris jau agrāk ir paspējis izgudrot velosipēdu.
Ja mēs ņemam pavisam plaši, tad varētu teikt, ka nekas jau nevar būt oriģināls - viss, ko tu dari būtībā ir tikai elementārdaļiņu svārstības - tās svārstās pēc tiem pašiem likumiem, kā vienmēr ir svārstījušās (nu, vismaz kopš pasaules rašanās).
Un tad vēl tāds jautājums: ja es izgudroju velosipēdu nezinādams, ka kāds cits to jau ir izdarījis pirms manis, vai tad es esmu oriģināls? Varbūt esmu oriģināls tikai līdz tam brīdim, kamēr kaimiņš man pasaka: "Eu, džekiņ, es zinu vienu čomu, kas jau pagājušogad izgudroja velosipēdu, riktīgu mountinbaiku."
Jautājums tāds: kura no šīm izpratnēm ir daudzmaz produktīva un pielietojama.
Domāju, ka ikdienā būtu jēdzīgi aprobežoties ar oriģinalitātes izpratni vienas kultūras robežās. Mums tak ir pofig, ko tie ķīnieši dara - tamagoči kļūst aktuāls tikai tad, kad tas ienāk mūsu kultūrā, mūsu redzeslokā.
Kas attiecas uz to, vai cilvēks ir vai nav oriģināls, ja viņš nezina savus priekšgājējus, tad tā jau ir sarežģītāka problēma. Kā jau Dostojevskis minēja, cilvēki jūtas draņķīgi, ja tiem ir visu laiku jāšaubās, piemēram, jāšaubās, vai esi oriģināls. Izpētot visu pieejamo informāciju ir iespējams daudzmaz noskaidrot, vai esi oriģināls, vai ne, taču praktiski tas ir milzīgs darbs, bez tam, šaubas šā vai tā saglabājas - kurš gan var garantēt, ka kaut kas nav palaists garām, varbūt ir palicis nepamanīts kāda viduslaiku izgudotāja vēstījums par brīnišķīgo velosipidēšanas mākslu.
Lai apspiestu šīs šaubas, varētu pieņemt, ka, ja es nezinu, ka kāds to jau ir izdarījis pirms manis, tad es šā vai tā esmu oriģināls. (Tas būtu apmēram tāpat, kā "likuma nezināšana atbrīvo no atbildības".) Šī pieeja ir tīri laba no viena cilvēka viedokļa, taču plašāk skatoties tas nozīmē, ka samazinās iespēja radīt ko jaunu un nebijušu visas sabiedrības kontektstā. No otras puses, ja cilvēks visu laiku skatās, vai tas, ko viņš dara, ir oriģināls sabiedrības kontekstā, tad ātri vien iedzīvojas mazvērtības kompleksos un nespēj vairs neko radīt, baidoties, ka būs neoriģināls.
Droši vien produktīvākais risinājums ir kaut kur vidusceļā - nedaudz pačolēt, vai tas, ko tu dari, ir oriģināls un pārāk nesatraukties, ja tas tāds nav.