Atgriežos LU. Visapkārt manāms nervozums, nav ko elpot, brokastis kāpj uz augšu. Bija jocīgi vērot, kā trīcēja kājas (un balss) vienai prof. Rubenei, kas centās jaunajiem studentiem pastāstīt, kas tos turpmāk sagaida. Nervozums, šķiet, ir lipīga slimība. Nu jā, tā sasodītā empātija.

Offtopic: šķiet beidzot ir skaidrs, kādēļ man te internets pēdējās divas nedēļas tik šķībi uzvedas - izkatās, ka ciska ir atmirusi (CISKO rūteris, tāda sūdu-melna kastīte ar zaļām lampiņām).
Update: vainīgs tomēr izrādījās rūteris otrā drāts galā. Whatever, galvenais, ka tagad viss griežas.