Esmu atpakaļ no gadskārtējā klases salidojuma Tērvetē. Ja neskaita mašīnas durvju izlaušanu parkojoties un ciklopveidīgā gaismekļa izmantošanu apakšbikšu vietā, tad pārējos bijušo klasesbiedru izgājienus es palaidu garām, jo visu sestdienu nogulēju satuntulējies guļammaisā, šņaucot degunu ik pēc 10 minūtēm un klepojot ik pēc 20 minūtēm, lasot grāmatu, kad prāta skaidrums to ļauj, un truli guļot, kad slimība ņem virsroku. Sestdienas vakarā veicu nelielu šņabja terapiju, kā rezultātā šorīt pamodos dzīvotspējīgs un degunu šņaucu vairs tikai reizi divās stundās.

P.S. Šķiet, ka tas patiesībā bija tas, ko vēlējos - uzlikt mīksto visam un vienkārši pavaļoties, neko nedarīt, nekur nesteigties un ne par ko neuztraukties, vārdsakot, tikt vaļā no darbadienu stresa un iejusties atvaļinājuma gaisotnē. Un iesnas kalpoja kā lielisks iegansts manām neaktivitātēm.