Nu ta beidzot ir brīvs brīdis savilkt kopā pēdējās nedēļas dumības. Nu, tas bija aptuveni tā...
Otrdienas rīts. Steidzīgas brokastis, mobilais zvans, skrienu lejā, iemetu bagažniekā dēli, ģitāru un somu ar trīs pāriem apakšveļas un brauciens sākas. Jāpaspēj tikt līdz Tallinai pirms prāmja atiešanas, tāpēc šefs rullē kā traks, cenšoties iesēsties astē katram trakam raļļotājam, kas brauc tajā pašā virzienā. Cenšos neaizmigt, ik pa brīdim patukšojot tomātu sulas paku, lai kaut cik izskalotu mašīnas siltajā un sausajā gaisā izkaltēto rīkli. Kad tiekam garām Igaunijas robežai, tomēr iesnaužos un pamostos jau Tallinā. Līdz prāmim laika diezgan un tas tiek izšķiests cenšoties saprast, kur, ibio, rio, notiek iekāpšana kūģī. Izrādās, ostas otrā pusē.
Kad mašīna veiksmīgi iestūrēta prāmja vēderā un pieparkota rindā kopā ar pārējām, paveros apkārt un šķiet, ka atrodos kautkādā speisšipā no "Svešajiem" - visapkārt kautkādi trubu gali, ķēdes, kautkur no augšas pil ūdens lāses. Gar sienām simetriskās rindās izvietotas sarkanas durvis, kas apvilktas ar dzeltenmelnu strīpojumu un ar pneimatisku šņākoņu atveras uzliekot plaukstu uz milzīgas sarkanas pogas ar uzrakstu "open". Dodamies pa šaurām kāpnēm augšup līdz pasažieru klājiem un pēc neilgas blandīšanās visbeidzot atrodam brīvas vietas pie kāda galdiņa briesmīgi piesmēķētā bārā.
Līdz Helsinkiem trīs stundas, ko lai sadara? Malkoju alu un lasu grāmatu, līdz plaušas vairs netur dūmu mutuļus, ko ražo cigāru pīpētāji no blakus galdiņa. Nekas cits neatliek, kā doties uz klāja paelpot svaigu gaisu. Izejot ārā, sejā iecērtas sasodīti skarbs vējš. Brīdi pavērojis, kā pret kuģa bortu tiek šķaidīti ledus gabali, ar ko pārklāta visa jūra, cik tik vien tālu var redzēt, tomēr dodos atpakaļ iekšā. Pa to laiku bārā ir sācies karaoke pasākums. Turpmākajā ceļu pavadu iegrimis grāmatā, ignorējot gan cigāru dūmus gan briesmīgās skaņas, ko brīžiem izdod karaokisti. Helsinkos ierodos līdz ar saulrietu.
Viesnīcu atrast nav grūti - esmu tur bijis jau vairākas reizes. Tuvējā veikalā tiek iepirti kautkādi salāti vakariņām un aroniju sula ar guaranju. Pēc guaranjas un divām kafijām vēl ilgi nevaru aizmigt, grozos no vieniem sāniem uz otriem un redzu murgus katrreiz, kad aizveru acis. Beidzot rīts.
Ierodamies Espoo ofisā. Samiegojušies kolēģi mīņājas pie mašīnām, cenšoties kompaktāk sapakot ceļa somas. Daži šķidri sveicieni un karavāna dodas ceļā uz Tahko. Iesēžamies astē dīvainam spēkratam, kas sastāv no Porsche, kam pakaļā piekabināta piekabe ar slēpēm un alus kastēm. Kad tiekam ārā no Helsinkiem, apkārtējā ainava kļūst bezjēdzīgi vienmuļa - tikai sniegs un egles - šoseja izcirsta cauri milzīgam meža masīvam. Iegrimstu grāmatā, atraujoties no tās tikai tik daudz, lai dažos benzīntankos iekostu pa burgeram un atstātu lieko biomasu tualetēs. Pēc piecu studndu brauciena grāmata ir izlasīta un kā reiz arī ierodamies Tahko - miestiņā, kas sastāv, šķiet, tikai no viesnīcām un slēpošanas trasēm.
Un tad sākas pasākuma oficiālā daļa - prezentācija pēc prezentācijas, bazars pēc bazara. Tagad, šķiet, kompānijas lozungs ir "We innovate - customers suceed". Tas šķiet pieņemami. Parādījušies daži jauni kolēģi. Kautkādi grafiki ar peļņas pieaugumu. Service oriented modeling. Case studies. Un tā tas turpinās arī nākošajā dienā - what you should tell your customers, your brains are our main assets, jauns intraneta portāls iekšējo dokumentu apmaiņai, hardcore Biztalk seminārs, bla bla bla. Kafijas un bezgaisa apdullināts cenšos nežāvāties pārāk uzkrītoši, mēģinu kaut kā ērtāk iekārtoties krēslā un pacietīgi gaidu nākošo pīppauzi.
Ceturtdienas vakars. Tusiņš sākas. Milzīgs kāpurķēžu traktors uzved mūs līdz krogam, kas atrodas pašā kalna galā. Ja var ticēt nostāstiem, tad cilvēki pat esot spējīgi tēlot slēpotājus vai snoverus, lai tikai varētu tajā krogā pazīmēties, dejojot uz galdiem slēpošanas ekipējumā. Whatever. Sēžu, ēdu un klausos, kā cilvēki bazarē man nesaprotamā valodā un smejas par jokiem, ko es nesaprotu. Kautkā nav jautri. Pārmiju pāris vārdus ar kolēģiem, bet man nav nekā daudz ko viņiem teikt un viņiem nav ko teikt man. Tā pamazām dzeru vienu glāzi pēc otras, naivā cerībā, ka tas kaut ko mainīs, taču kaut kā nesit galvā. Pārējie jau ir krietni iesiluši - sacenšas ar blakus galdu dziedot dziesmas. Izrādījās, ka daudzām dziesmām puse pantu ir somu, orta puse zviedru valodā;) Nesaprotu nevienu.
Pēc brīža tauta sāk sist pa galdu ar dūrēm un saukt: "Bei-jing, bei-jing". Tas nozīmē, ka pienācis laiks tradicionālajam zaķu šovam. Kas tas tāds? Vienkārši - no salvetēm tiek izveidotas cepures, kas stipri atgādina zaķu ausis, aiz augšlūpas tiek aizspraustas divas citrona šķēlītes, kas atgādina zaķa zobus. No citrona skābuma un dīvainās lūpas konfigurācijas, šo cilvēku balsis sāk stipri atgādināt ķīniešu ņaudēšanu. Šādi sagatavojušies, vīri sastājas puslokā un sāk nazālās balsīs korī dziedāt "Bei-jing, bei-jing, bei-jing, ..." un tad korim pievienojas solists, kas uz šāda pavadījuma pēc labi zināma meldiņa nodzied labi zināmu ķīniešu tautasdziesmu. Protams, vispārējas ovācijas un pudele konjaka uz iestādes rēķina brašajiem censoņiem. Blakus galdiņš, saprotams, negrib izrādīties mazāk izdomas spējīgs - pēc brīža pienāk divi vīri ar olām rokās un solās šīs olas apēst. Kad tiek vaicāts, kāpēc viņi olas vispirms nenomizo, atbilde skan vienkārši - tāpēc ka tās ir jēlas. Olas viņi apēda, bet negribas iedomāties, kā viņi jutīsies, kad būs jā*irš ārā čaumalas.
Tā nu es tur pamazām tukšoju glāzi pēc glāzes un sāku manīt, ka piecelšanās no galda jau prasa diezgan pamatīgu koncentrēšanos. Kaut kā pamazām radās ideja, ka vajadzētu kompānijas iekšienē noorganizēt grupu - kā nekā, ir divi ģitāristi, pianists, viens jauniņais izrādījās esam basists un koristu nudien netrūkst. Tikai bundzinieku neizdevās atrast:(
Nu jā, un kaut kad tad šmiga mani tomēr sasniedza un turpmāk varu sniegt tikai fragmentāras atmiņas. Neatceros, kā tikām lejā no kalna atpakaļ uz hoteli. Laikam jau tomēr nešļūcām uz plēves maisiem, kā tas tika ierosināts, bet tomēr ļāvām, lai mūs noved lejā ar to pašu traktoru, kas mūs uzveda augšā. Tad fragmentāri atceros kautkādas dejas konferenču telpā hotelī un kautkādu beibi, kas man kaut ko stāsta.
Nu jā, tad es pamodos - šefs mani modināja, jo pulkstenis jau bija 12 un bija jāizvācas no viesnīcas. Riktīgi nolamājos, jo jau 9 no rīta man vajadzēja būt uz kalna ar dēli pie kājām. Painteresējos par iepriekšējo vakaru un noskaidroju, ka līdz savai istabai esmu aizvilcies pats saviem spēkiem un pat spējis atslēgt durvis un iekrist savā gultā. Labi ka tā. Nobrīnījos, ka man nav pohas, bet tad sapratu, ka joprojām esmu pālī - pohas vienkārši vēl nebija sākušās. Fiksi savācu savas mantiņas un skrēju uz kalnu - svaigais gaiss un kustības mani ātri atskurbināja, kaut arī brīnos, kā man tādā šmigainā stāvoklī izdevās nenožauties no pacēlāja vai neapmest kādu kūleni uz trases - laikam jau tas snowbōrdings kautkādā autopilotā notiek vai kaut kā tā.
Dažas stundas paārdījos pa kalnu. Un tad, par lielu nožēlošanu, bija jāsāk atpakaļceļš uz Rīgu. Iekāpjot mašīnā sāku nopūlēties, lai izdabūtu no kolas pudeles tās saturu, kas bija paspējis sasalt. Mmm, kas ts par kaifu, kad uz mēles izkūst ledus skaidas un atvēsina sakarsušo pauri:) Lielāko daļu ceļa pavadīju dzīvnieciski trulā snaudā stulbi veroties pa logu ar nefokusētu skatienu. Daudz maz attapos tikai sestdienas pēcpusdienā jau Latvijas teritorijā, vērojot kā vējš pār ceļu dzenā sniega pulveri un škrobojoties, ka nezin cik stundas jau nīkstu mašīnā, bet draugi, droši vien, šādā vējainā dienā ir kaut kur uz ezera ar pūķiem. Pēcāk izrādījās, ka vējš bija tik spēcīgs, ka neviens nav iedrošinājies vilkt pūķi ārā. Nu, labi ka tā.
Otrdienas rīts. Steidzīgas brokastis, mobilais zvans, skrienu lejā, iemetu bagažniekā dēli, ģitāru un somu ar trīs pāriem apakšveļas un brauciens sākas. Jāpaspēj tikt līdz Tallinai pirms prāmja atiešanas, tāpēc šefs rullē kā traks, cenšoties iesēsties astē katram trakam raļļotājam, kas brauc tajā pašā virzienā. Cenšos neaizmigt, ik pa brīdim patukšojot tomātu sulas paku, lai kaut cik izskalotu mašīnas siltajā un sausajā gaisā izkaltēto rīkli. Kad tiekam garām Igaunijas robežai, tomēr iesnaužos un pamostos jau Tallinā. Līdz prāmim laika diezgan un tas tiek izšķiests cenšoties saprast, kur, ibio, rio, notiek iekāpšana kūģī. Izrādās, ostas otrā pusē.
Kad mašīna veiksmīgi iestūrēta prāmja vēderā un pieparkota rindā kopā ar pārējām, paveros apkārt un šķiet, ka atrodos kautkādā speisšipā no "Svešajiem" - visapkārt kautkādi trubu gali, ķēdes, kautkur no augšas pil ūdens lāses. Gar sienām simetriskās rindās izvietotas sarkanas durvis, kas apvilktas ar dzeltenmelnu strīpojumu un ar pneimatisku šņākoņu atveras uzliekot plaukstu uz milzīgas sarkanas pogas ar uzrakstu "open". Dodamies pa šaurām kāpnēm augšup līdz pasažieru klājiem un pēc neilgas blandīšanās visbeidzot atrodam brīvas vietas pie kāda galdiņa briesmīgi piesmēķētā bārā.
Līdz Helsinkiem trīs stundas, ko lai sadara? Malkoju alu un lasu grāmatu, līdz plaušas vairs netur dūmu mutuļus, ko ražo cigāru pīpētāji no blakus galdiņa. Nekas cits neatliek, kā doties uz klāja paelpot svaigu gaisu. Izejot ārā, sejā iecērtas sasodīti skarbs vējš. Brīdi pavērojis, kā pret kuģa bortu tiek šķaidīti ledus gabali, ar ko pārklāta visa jūra, cik tik vien tālu var redzēt, tomēr dodos atpakaļ iekšā. Pa to laiku bārā ir sācies karaoke pasākums. Turpmākajā ceļu pavadu iegrimis grāmatā, ignorējot gan cigāru dūmus gan briesmīgās skaņas, ko brīžiem izdod karaokisti. Helsinkos ierodos līdz ar saulrietu.
Viesnīcu atrast nav grūti - esmu tur bijis jau vairākas reizes. Tuvējā veikalā tiek iepirti kautkādi salāti vakariņām un aroniju sula ar guaranju. Pēc guaranjas un divām kafijām vēl ilgi nevaru aizmigt, grozos no vieniem sāniem uz otriem un redzu murgus katrreiz, kad aizveru acis. Beidzot rīts.
Ierodamies Espoo ofisā. Samiegojušies kolēģi mīņājas pie mašīnām, cenšoties kompaktāk sapakot ceļa somas. Daži šķidri sveicieni un karavāna dodas ceļā uz Tahko. Iesēžamies astē dīvainam spēkratam, kas sastāv no Porsche, kam pakaļā piekabināta piekabe ar slēpēm un alus kastēm. Kad tiekam ārā no Helsinkiem, apkārtējā ainava kļūst bezjēdzīgi vienmuļa - tikai sniegs un egles - šoseja izcirsta cauri milzīgam meža masīvam. Iegrimstu grāmatā, atraujoties no tās tikai tik daudz, lai dažos benzīntankos iekostu pa burgeram un atstātu lieko biomasu tualetēs. Pēc piecu studndu brauciena grāmata ir izlasīta un kā reiz arī ierodamies Tahko - miestiņā, kas sastāv, šķiet, tikai no viesnīcām un slēpošanas trasēm.
Un tad sākas pasākuma oficiālā daļa - prezentācija pēc prezentācijas, bazars pēc bazara. Tagad, šķiet, kompānijas lozungs ir "We innovate - customers suceed". Tas šķiet pieņemami. Parādījušies daži jauni kolēģi. Kautkādi grafiki ar peļņas pieaugumu. Service oriented modeling. Case studies. Un tā tas turpinās arī nākošajā dienā - what you should tell your customers, your brains are our main assets, jauns intraneta portāls iekšējo dokumentu apmaiņai, hardcore Biztalk seminārs, bla bla bla. Kafijas un bezgaisa apdullināts cenšos nežāvāties pārāk uzkrītoši, mēģinu kaut kā ērtāk iekārtoties krēslā un pacietīgi gaidu nākošo pīppauzi.
Ceturtdienas vakars. Tusiņš sākas. Milzīgs kāpurķēžu traktors uzved mūs līdz krogam, kas atrodas pašā kalna galā. Ja var ticēt nostāstiem, tad cilvēki pat esot spējīgi tēlot slēpotājus vai snoverus, lai tikai varētu tajā krogā pazīmēties, dejojot uz galdiem slēpošanas ekipējumā. Whatever. Sēžu, ēdu un klausos, kā cilvēki bazarē man nesaprotamā valodā un smejas par jokiem, ko es nesaprotu. Kautkā nav jautri. Pārmiju pāris vārdus ar kolēģiem, bet man nav nekā daudz ko viņiem teikt un viņiem nav ko teikt man. Tā pamazām dzeru vienu glāzi pēc otras, naivā cerībā, ka tas kaut ko mainīs, taču kaut kā nesit galvā. Pārējie jau ir krietni iesiluši - sacenšas ar blakus galdu dziedot dziesmas. Izrādījās, ka daudzām dziesmām puse pantu ir somu, orta puse zviedru valodā;) Nesaprotu nevienu.
Pēc brīža tauta sāk sist pa galdu ar dūrēm un saukt: "Bei-jing, bei-jing". Tas nozīmē, ka pienācis laiks tradicionālajam zaķu šovam. Kas tas tāds? Vienkārši - no salvetēm tiek izveidotas cepures, kas stipri atgādina zaķu ausis, aiz augšlūpas tiek aizspraustas divas citrona šķēlītes, kas atgādina zaķa zobus. No citrona skābuma un dīvainās lūpas konfigurācijas, šo cilvēku balsis sāk stipri atgādināt ķīniešu ņaudēšanu. Šādi sagatavojušies, vīri sastājas puslokā un sāk nazālās balsīs korī dziedāt "Bei-jing, bei-jing, bei-jing, ..." un tad korim pievienojas solists, kas uz šāda pavadījuma pēc labi zināma meldiņa nodzied labi zināmu ķīniešu tautasdziesmu. Protams, vispārējas ovācijas un pudele konjaka uz iestādes rēķina brašajiem censoņiem. Blakus galdiņš, saprotams, negrib izrādīties mazāk izdomas spējīgs - pēc brīža pienāk divi vīri ar olām rokās un solās šīs olas apēst. Kad tiek vaicāts, kāpēc viņi olas vispirms nenomizo, atbilde skan vienkārši - tāpēc ka tās ir jēlas. Olas viņi apēda, bet negribas iedomāties, kā viņi jutīsies, kad būs jā*irš ārā čaumalas.
Tā nu es tur pamazām tukšoju glāzi pēc glāzes un sāku manīt, ka piecelšanās no galda jau prasa diezgan pamatīgu koncentrēšanos. Kaut kā pamazām radās ideja, ka vajadzētu kompānijas iekšienē noorganizēt grupu - kā nekā, ir divi ģitāristi, pianists, viens jauniņais izrādījās esam basists un koristu nudien netrūkst. Tikai bundzinieku neizdevās atrast:(
Nu jā, un kaut kad tad šmiga mani tomēr sasniedza un turpmāk varu sniegt tikai fragmentāras atmiņas. Neatceros, kā tikām lejā no kalna atpakaļ uz hoteli. Laikam jau tomēr nešļūcām uz plēves maisiem, kā tas tika ierosināts, bet tomēr ļāvām, lai mūs noved lejā ar to pašu traktoru, kas mūs uzveda augšā. Tad fragmentāri atceros kautkādas dejas konferenču telpā hotelī un kautkādu beibi, kas man kaut ko stāsta.
Nu jā, tad es pamodos - šefs mani modināja, jo pulkstenis jau bija 12 un bija jāizvācas no viesnīcas. Riktīgi nolamājos, jo jau 9 no rīta man vajadzēja būt uz kalna ar dēli pie kājām. Painteresējos par iepriekšējo vakaru un noskaidroju, ka līdz savai istabai esmu aizvilcies pats saviem spēkiem un pat spējis atslēgt durvis un iekrist savā gultā. Labi ka tā. Nobrīnījos, ka man nav pohas, bet tad sapratu, ka joprojām esmu pālī - pohas vienkārši vēl nebija sākušās. Fiksi savācu savas mantiņas un skrēju uz kalnu - svaigais gaiss un kustības mani ātri atskurbināja, kaut arī brīnos, kā man tādā šmigainā stāvoklī izdevās nenožauties no pacēlāja vai neapmest kādu kūleni uz trases - laikam jau tas snowbōrdings kautkādā autopilotā notiek vai kaut kā tā.
Dažas stundas paārdījos pa kalnu. Un tad, par lielu nožēlošanu, bija jāsāk atpakaļceļš uz Rīgu. Iekāpjot mašīnā sāku nopūlēties, lai izdabūtu no kolas pudeles tās saturu, kas bija paspējis sasalt. Mmm, kas ts par kaifu, kad uz mēles izkūst ledus skaidas un atvēsina sakarsušo pauri:) Lielāko daļu ceļa pavadīju dzīvnieciski trulā snaudā stulbi veroties pa logu ar nefokusētu skatienu. Daudz maz attapos tikai sestdienas pēcpusdienā jau Latvijas teritorijā, vērojot kā vējš pār ceļu dzenā sniega pulveri un škrobojoties, ka nezin cik stundas jau nīkstu mašīnā, bet draugi, droši vien, šādā vējainā dienā ir kaut kur uz ezera ar pūķiem. Pēcāk izrādījās, ka vējš bija tik spēcīgs, ka neviens nav iedrošinājies vilkt pūķi ārā. Nu, labi ka tā.