Murgoju. Kā parasti, riebīgākie murgi man ir par skolu.
Tātad, starpbrīdis, aizeju uz skolas ēdnīcu paēst. Ēdnīca iekārtota kā milzīgs supermārkets - plauktos sakrauti dažādi ēdieni, staigāju apkārt mēģinādams sameklēt kaut ko, kas izskatās sagremojams, bet līdzko atrodu normālu ēdienu, tā pastiepjas kāda roka un paņem pēdējo gabaliņu, vai arī, ja atrodu kaut ko garšīgu un smaržīgu, pēc tā ir sastājusies rinda, un nav cerību to izstāvēt. Kādu laiku panikā klīstu, līdz beidzot atrodu tīri normālas pankūkas - uzkrauju uz šķīvja, pielieku klāt zapti un virzos uz kasi. Kasiere izlamājas, ka pankūkām nav svītru kodu, un kā lai pie velna tās "izsit"? Pēc garākas skaidrošanās izrādās, ka kodus un cenas zinot tikai galvenā kasiere, kas, jopcik, esot tagad aizgājusi paēst. Kamēr es tur skaidrojos, noskan zvans, un ir jāiet uz stundu. Ierodos klasē, stunda jau ir sākusies, skolotāja sāk iebilst, ka es kavēju - es gribu paskaidrot, ka biju ēst, bet tad attopos, ka nemaz nepaspēju paēst, un tā vietā, lai skaidrotos, paņemu skolotāju aiz ausīm un sāku dauzīt viņas galvu pret tāfeli. Ap to laiku, kad man sāka palikt skolotājas žēl, es pamostos - nenormāli izbadējies.