Neaizmirstamo lietu čeklists gandrīz sačekots, rīt atvaļināšos pavisam - viskautkur Kurzemē.

P.S. No Hanzanet kodu kartes galīgi izdzisuši daži kodi, cerams, ka rīt dabūšu jaunu karti. Un cerams, ka Hansabanka būs ar mieru apmaksāt manus rēķinus, lai atvaļinājuma laikā soda procenti nesakrājas. Vot, tik sen neesmu maksājis rēķinus IRLā, ka nemaz vairs nezinu, vai to vispār var izdarīt - iedošu bankas beibei CSDD soda kvīti, a šī paskatīsies uz mani kā uz ķertu un pasūtīs kautkur, nu, nezinu kur.

P.P.S. Un vēl es palasīju šito postu par slikto atmiņu. Es arī tādu gribu. Savādāk visu laiku atceros nepadarītus darbus, neveiklas vai neatrisinātas situācijas, un tādā garā. Bet gribas tukšu galvu, lai var kārtīgi atvaļināties. Tā, lai var briesmīgi pavilkties skatoties, kā skudra rāpo, un, lai procesa gaitā pēkšņi neatcerētos, ka zivis jāpabaro, vai ka kolēģis gribēja, lai ierakstu šim Stargate pirmo sezonu (vispār, diezgan garlaicīgs tas Stargate).

Džonatans šodien teca, ka ir tādi onkuļi - pasaulnieki. Viņi esot izgudrojuši pasauli un iedevuši visādām lietām vārdus, nu, ka zirgu sauc "zirgs", un tādā garā. Pasaulnieki dzīvojot būdās, kam neesot ne logu, ne durvju. Prasīju, kur tad šie dzīvoja, pirms bija izgudrojuši pasauli? - Kosmosa būdās.
Tā laikam top tie mīti par pasaules radīšanu.

Matīt bitos.

Šonakt sapņoju sapni, kuru jau agrāk biju redzējis.
Kautkur centrālamerikā pie vējā sadēdējušu klinšu alām tiek pamanīti jocīgi zīmējumi - arheologu brigāde izdīc no valdības grantu un dodas pētīt. Staigā pa alām, skatās apkārt un kaut ko murmulē, līdz nokļūst līdz alai, kas spirālveidīgi kā vītņu kāpnes ved uz leju. Nonāk līdz alas galam, pareizāk sakot, līdz tam, kas izskatās kā alas gals, bet sīkāk papētot izrādās, ka ala aiz līkuma vēl turpinās lejup.
Tajā brīdī vēsturisks flashback - acteku pareģis ikdienas rutīnā apstaigā alu sistēmu (tikai neprasiet, kāpēc acteki un kāpēc alās). Pienāk pie nonīkuša čomiņa, kas griež koka ratu, kas pumpē ūdeni no pazemes, un piezīmē pie sevis - šitas pēc 10 gadiem aizmigs griezdams to ripu, un ripa šim pārlauzīs sprandu - jādomā laicīgi, ko likt par aizvietotāju.
Atgriežoties tagadnē - arheologi lien dziļāk alā, līdz uziet kaudzi ar smirdošiem acteku līķiem - nesen miruši. Viens puika vēl dzīvs, ierāvies stūrī un, kā par brīnumu, runā saprotamu valodu. Pēta tālāk, līdz atrod baltu klozetpodu. Acteku midzenī, ibio. Bet aiz poda - nomaskēts caurums zemē. No cauruma spīd gaisma - zemāk ir telpa ar baltām metāla durvīm. Pa durvīm ienāk apsargs, pablenž apkārt un, neko aizdomīgu neredzēdams, aiziet.
Pēcāk izrādās, ka zem acteku midzeņa esošajās alās narkotiku biznesmeņi ir ierīkojuši savu ražotni. Acteki, kas savās alās nezcik ilgi nodzīvojuši izolēti, slepeni līda pie narkoņiem kultūras apmaiņas programmā, t.i., spēra no viņiem visādus artifaktus, klozetpodu tajā skaitā. Līdz vienreiz kaut ko indīgu bija nospēruši, vai vienkārši kādu slimību saķēruši, un gandrīz visi apsprāguši.
Nuja, tālāk es nepaspēju noskatīties, jo pamodos, bet, cik atceros no iepriekšējām reizēm, kad to sapni redzēju, tad tālākajā programmā narkoņi pamana arheologus, notiek izrēķināšanās un pakaļdzīšanās pa alām. Kad beidzot arheologiem izdodas izkļūt no alas, notiekas tāda atrakcija, kā narkoņu helikoptera notriekšana ar visparastākajām rokas granātām (nav viegls uzdevums). Pēcāk darbība pārceļas uz naftas platformu, vairs neatceros, kāpēc.

Nuja, pietiks, jābrauc atvaļināties.