Sapņoju, ka lidoju apkārt zemeslodei ar militāra paskata helikopteru. Kabīnē bija visai šauri un, pagriezienos sasveroties, gar kājām skalojās atkritumi - saburzīti konfekšu papīrīši, Narvessen čeki un locījuma vietās ieplaisājuši kartes gabali. Neatceros kā tiku pāri okeāniem, bet tad, kad biju šķērsojis Āziju no austrumiem uz rietumiem un jau tuvojos Vidusjūrai, es iesprūdu - pacēlos gaisā pēc kārtējā piknika, bet tālāk netiku ne no vietas - motors rēc, kabīne vibrē, bet zeme nekustas. Un sajūta tāda pati, kā parasti sapņos, kad kaut kur skrien un bēdz, bet nevari pakustēties, un pamostoties izrādās, ka esi sapinies segā.
P.S. Droši vien okeāna šķērsošanu neatceros tāpēc, lai nevajadzētu funktierēt, kur es, sasodīts, okeāna vidū varēju dabūju degvielu, jo normāls helikopteris ar pilnu bāku īpaši vairāk par 1000km nolidot nevar.