Šonakt sapņoju tā: nakts, Maskačka, bēgu no diviem tipiem - vienam ir šaujamais, otrs kaut ko vicinās ar rokām. Mūku jau labu brīdi, elpas vairs nav, kājas smeldz un vairs negrib klausīt, bet skrienu tik vai tā, kaut atrauties nekādi nespēju. Līdz beidzot aizskrienu līdz Ķengaraga mentenei, kur policists pamana manus vajātājus un šos fiksi sašņorē.
Tad nu prasu tam vajātājam ar šaujamo:
- Nafig tu man skrien pakaļ?
- Nu kā, mēs vakar tā pamatīgi sadzērām, tad tu atlūzi, bet puspiecos pēkšņi pamodies un vienā pidžamā kaut kur aiznesies. Tad nu skrēju pakaļ, lai pateiktu, lai jel savāc savas mantiņas.
Paskatos - kātad, vienā pidžamā esmu. Bet prasu:
- A nafig tad tev bija šaujamais?
- Nu kā - Maskačka, tāds krimināls rajons, paņēmu līdzi šaujamo, lai drošāk.
Nu labi, prasu otram vajātājam:
- Un kāpēc tad tu man skrēji pakaļ?
- Tak es ne jau tev skrēju pakaļ, bet tam idiotam, kas savāca manu šaujamo un kaut kur aizskrēja nakts vidū.

Tad es gribēju jautāt, kāda suņa pēc man būtu ar kaut kādiem tipiem jādzer Maskačkā, un kur es vispār izrāvu pidžamu, bet tad zvanīja modinātājs, un es pamodos.