Pirmo reizi es gribēju kādu sadurt bērnudārzā. Kad resnā auklīte uzstutēja savu milzīgo pakaļu uz mana galda, kamēr es knakstījos ap pretīgo biešu zupas šķīvi, man tā vien gribējās atlocīt savu kabatas nazīti un ietriekt to viņai pakaļā. Auklīte mēdza izklaidēties ieperot bērnus ar gumijas lecamauklu.
Ceturtajā vai piektajā klasē es pat tiku tik tālu, ka izrāvu nazi un pabiedēju klases huligānus, kas mēdza izklaidēties mētājot viens otram manu somu - viens no viņiem atņēma visu manu doņiku kolekciju.
Tagad, lasot avīzē par sadurtajiem skolēniem, pat nezinu, vai man priecāties par to, ka man pašam savulaik ir pieticis prāta tā nedarīt, vai bēdāties, ka nepietika drosmes. Katrā ziņā, solidarizējos.