Joprojām uzskatu, ka tas, ka cilvēkam ir viedoklis, ir vājuma pazīme - tas ir tāds kā ierobežojošs, sašaurināts, stereotipisks skatījums uz problēmu. Un vienīgais, kas glābj, ir spēja atzīt, ka tas ir tikai viedoklis, viens no daudzajiem iespējamajiem. Un, ka šis viedoklis ir tāds tikai tādēļ, ka tas ir izdevīgi (ar sekojošu argumentu sarakstu, kas pamato, tieši kādēļ šis viedoklis ir izdevīgs / izdevīgāks par citiem viedokļiem).
Starp citu, "izdevīgs" - cik nepiemērots vārds - labāk būtu "ienācīgs".
Bet, atgriežoties pie tēmas, šķiet, viedokļa izdevīgums visbiežāk ir sociālas dabas - dažreiz ir izdevīgāk, ja viedoklis sakrīt ar citu cilvēku viedokļiem - pārbaudītas vērtības, labi ieeļļotas tradīcijas, kas konkrētajā sabiedrībā vienmēr droši nostrādā. Citreiz ir izdevīgāk, ja viedoklis, cik vien iespējams, nesakrīt ar citu cilvēku viedokļiem - tas gadījumiem, kad vajag padižoties ar spalvām un pamērīties ar krāniņiem.
Nu jā, un zem visa šī sociālā spiediena tikai retu reizi vairs ir saredzams, ka viedokļi eksistē un saduras galvenokārt tādēļ, lai atrastu tobrīd labāko iespējamo variantu, labāko risinājumu, labāko algoritmu. Vai, drīzāk, viedokļi saduras tādēļ, lai saprastu, ko nozīmē "labāk", un, kas pats svarīgākais, "kam labāk".