Ai, bremze - ja atver Visual Studio, MySQl Adminstrator, trīs dažādus browserus, Photoshopu, Fireworkus un pāris apjomīgus dokumentus ar referencēm, tad ir aizbliezts kāds gigabaits atmiņas, bet man ir divreiz mazāk:( Nez, vai tik aizvēsturisku atmiņas standartu, kādu supportē mans dators, tagad vispār vairs var dabūt?
Bet, jāatzīst, cilvēku bremzēšana tomēr ir kaitinošāka. (Jo vienmēr rodas iespaids, ka viņi to dara apzināti un speciāli, lai sariebtu - kā tirgus tante šaurās durvīs, kad tev ir jāsteidzas un jātiek garām. Protams, lielākoties tas nav ne apzināti ne speciāli - tikai automātiski-egoistiski.
Bet dators, muļķītis, jau dara tikai to, ko viņam saka - ja es lieku skudrai pārbīdīt Gaiziņu par simts metriem tālāk, tad ir jārēķinās, ka tas nenotiks ātri.)

Windows atmiņas menedžments vienkārši sūkā. Normālā situācijā, ja pietrūkst operatīvā atmiņa, daļa no tās (visvecākie ieraksti) tiek nogrūsti cietajā diskā. Bet izrādās, Windozē šis vislaik savā nodabā swapo uz disku datus no atmiņas pat tad, ja pēc tā nav nekādas vajadzības. Šim vienkārši patīk, ja visu laiku ir kādi 100MB brīvas operatīvās atmiņas. Bļin. Bet tas nozīmē, ka reāli tiek samazināts izmantojamās atmiņas apjoms, jo šie 100 (vai cik tur) MB, ko Windozei patīk vislaik turēt brīvus, tiek izmantoti tikai tajās ne-tik-biežajās situācijās, kad atmiņa tiek aizpildīta ātrāk, nekā šis paspēj citu atmiņas daļu noswapot uz disku, piemēram, atverot vienlaicīgi daudzas milzīgas programmas un strauji starp tām pārslēdzoties.
Nu, tagad vismaz ir skaidrs, kāpēc ir tā, ka ja datoru kādu laiku neaiztiek, un pēc tam mēģina atvērt kādu minimizētu programmu, tad šis nezcikilgi grabina cieto disku, jo ir savā nodabā sagrūdis visu iespējamo cietajā diskā, pat ja operatīvās atmiņas pietiek.