Jā, jā, rudens klāt, kļūst aukstāks. Tarakāni, meklēdami kādu siltāku un omulīgāku vietiņu, sarāpjas datoros un mumificējas procesora svelmē - no izkaltušajiem ķermeņiem atlūzušās kājiņas sabirst uz videokartes, iztraucējot tur sakrāto putekļu kārtu kā tikko sniegā nomesti izsmēķi.
Inspired by guncho.

Teikt "cilvēki ir neparedzami", ir tas pats, kas teikt "šis šifrs ir neatlaužams" vai "laikapstākļi ir neprognozējami". Tā ir prakse nevis teorija. Problēma ir zināšanu un skaitļošanas jaudas trūkums, jeb sarežģītība, nevis neiespējamība vispār.

Ir gadījies visādus baložus novērot, bet šis bija kas jauns: nabaga pelēcim astes spalvās bija ieķēries polietilēna maisiņš - šis skumīgi staigāja apkārt, vilkdams balto maisiņu aiz sevis kā tāds pāvs, kuram lietus ir krāsas no astes izskalojis. Mēģināju ar kāju piemīt to maisiņu pie zemes, lai balodis varētu beidzot atkratīties no liekā smaguma, bet šis, protams, sanervozējās un laidās lapās - aiznesās nežēlīgā tempā, kaut nevarētu teikt, ka būtu lidojis taisni un bez pūlēm, jo maisiņš bremzēja lidojumu kā tāds izpletnis, raustīdams balodi te uz vienu, te uz otru pusi.
Balodim atliek vien cerēt, ka kāds kaķis izpalīdzēs ar saviem nagiem, lai varētu nomest traucējošo piedēkli līdzīgi kā ķirzaka nomet asti.