Sestdienas vakars, tramvajs, braucu uz centru un palēnām šķirstu avīzi. Kādā pieturā ieveļas trīs mazgadīgas meitenes, apsēžas aiz manis un kaut ko tur saķiķinās. Pāršķiru avīzes lapu, te pēkšķi no aizmugurējā sēdekļa atskan sajūsmas spiedzieni - manis atšķirtajā lapā sabildēta Latvijas hokeja komanda visā savā godībā.
- Wīi, drīkst paskatīties?
- Nu nez, es tā kā pašlaik lasu.
- Nu, bet tikai to lapu ar hokejistiem, lūdzu?
- Nu labi, ok.
Atdodu hokeja lapu, no aizmugurējā sēdekļa atskan čaukstēšana, ķiķināšana un sajūsminātas nopūtas: "Apskaties, re kur Irbe. Kāds viņš smukiņš:)"
Pēc mirkļa seko teksts:
- Jūs šodien hokeju skatījāties?
- Jā.
- Kāds bija rezultāts, mēs neredzējām?
- 3:0
- WĪII, JEEE, UUUU, AAAAA, Wīīīīīi:D:D
- (pēc pauzes, no otra tramvaja gala) JĀĀĀA (neliels samulsums visā tramvajā)
Nu labi, es neko, cilvēki fano, jautri. Taču pēc mirkļa man atkal neliek mieru.
- Drīkt to lapu paturēt?
- Nē, es vēl neesmu izlasījis.
- Nu, bet drīkst vismaz izplēst Irbes bildi?
- Nē, tur otrā pusē ir teksts, ko es neesmu izlasījis.
- Bet visu lapu paturēt?
- Nē.
- A nevar izplēst pusi?
- Nē.
- Nu vismaz Irbi izplēst, tur otrā pusē tikai raksta sākums? Mēs jums nolasīsim, tad izplēsīsim?
- Ehh, nu labi, plēsiet tak ar, whatever.
- Wīīī:)

Tā nu es paliku ar saplēstu avīzi.