Esmu atgriezies no komandējuma Somijā. Kā jau tādos brīžos pienākas, ir nedaudz jāpastāsta par to, kā man tur īsti gāja.
Sāksim ar lidostu. Apsardze neuzticējās metāla detektoram un mani pārmeklēja. Laikam filmas saskatījušies, tur ļaunie teroristi bieži vien ir mataini un bārdaini:) Un tad vēl tā ģitāras soma. Es to somu rūpīgi biju apstrādājis veļasmašīnā, taču tā neizbēgami smirdēja pēc kaķu mīzaliem (mans kaķis par to vēl dabūs trūkties). Cilvēki tā dīvaini uz mani skatījās un rauca degunus, tāpēc biju spiests ģitāru nodot bagāžā, nevis ņemt līdzi salonā (stundu uzturēties tādā smirdoņā nebūtu prāta darbs). Varu iedomāties, kādā veidā lidostas darbinieki nodarbojas ar bagāžas kraušanu, taču par laimi ģitārai nekas ļauns tomēr nenotika.
Nākamais pārsteigums bija lidmašīnā - ekonomiskajā klasē pārtika vairs nebija par brīvu kā agrāk. Tagad par siestmaizi un glāzi sulas bija jāmaksā 5 eiro. Brokastis nebiju ēdis, maksāju.
Nākamais pārsteigums - sagaidīšana Somijā. Precīzāk - tās trūkums. Pēc desmit minūtēm tomēr uzradās firmas pārstāvis, kas dievojās, ka jau desmit minūtes esot gaidījis pie nepareizajām durvīm. Esot mēģinājis man zvanīt, bet man taču nav ārzemju pieslēgums. Mans mobilais telefons ir pārvērties par modinātājpulksteņa un datorspēļu konsoles hibrīdu.
Un tad darbs, darbs, darbs un miegainība. Datubāzes, interfeisi, pasūtījumu bīdīšana no vienas sistēmas uz otru. Rutīna.
Izrādījās, ka šoreiz palikšu viesnīcā nevis Espoo, kas ir Helsinku priekšpilsēta, kur atrodas Somijas silīcija (nevis silikona) ieleja un attiecīgi arī mūsu ofiss, bet gan pašā Helsinku centrā. Tas nozīmē kārtējās problēmas ar vilcieniem, lai varētu pārvietoties no Helsinkiem uz Espoo un atpakaļ. Pirmkārt, ir jābūt zināmai intuīcijai, lai uzostu, kurš vilciens iet pareizajā virzienā. Otrkārt, ir jābūt faķīram, lai Helsinku stacijā arastu biļešu automātu, kur interfeiss ir arī angļu valodā, nevis tikai somu un zviedru. Uff, kaut kā jau tiku galā.
Cilvēki. Cilvēki gan tur ir dīvaini. Ne ta īsti noslēgti, ne ta īsti atvērti. Nekonsekventi. Man šķiet, ka viņiem ir kaut kāds savādāks algoritms, pēc kā viņi vadās, lai uz ielas izvairītos no saskriešanās ar cilvēkiem. Varbūt tās ir tikai valodas un kultūras barjeras radītas iedomas. Lai vai kā, es vienmēr jutos kā svešinieks. Nav iespējams iejukt pūlī, visu laiku ir sajūta, ka neesi piederīgs un ka visi pārējie zina, ka esi svešais.
Interesanti, ka ar viesnīcas personālu var ļoti viegli un naturāli saprasties. Taču veikalos ir savādāk. Pārdevējas visus klientus sveicina. Tu nezini ko darīt. Tu nezini, kāds būtu atbilstošs sveiciens viņu valodā. Tu izlīdzies ar smaidu un galvas pamāšanu. Tad viņas nosauc summu, kas tev jāmaksā. Tas izklausās pēc blablablablabla, un tu rūpīgi pēti kases automāta ciparus, lai saprastu, cik no tevis grib noplēst. Tad tu ilgi rakājies pa maku, cenšoties salasīt ciparus uz nepazīstamajām eiro monētām. Interesanti, ka atlikumu viņi tur vienmēr dod rokā, nevis uzber uz letes trauciņa, kā pie mums. Ar laiku iemanījos uz pārdevēju sveicieniem atbildēt ar "Hi", vai "Good morning", kā rezultātā viņi saprata, ka jāpāriet uz angļu valodu. Un, cik vien iespējams, centos maksāt ar banknotēm, lai netērētu velti laiku skaitot nepazīstamās monētas.
Blandījos pa Helsinku ielām. Vienā brīdī izdzirdēju dziedāšanu. kad pienācu tuvāk, sapratu, ka dzied latviski. Kāds vecs vīrs bija uzlicis maģīti ar pavadījuma mūziku, un skaļā operdziedātāja balsī rāva vaļā senas un mazpazīstamas latviešu ziņģes. Baigi dīvaini izklausījās. Nez, vai viņš tā nopelna pietiekami izdzīvošanai. Es neiemetu viņa kastē naudu. Ja būtu devis naudu, būtu gribējis arī aprunājies, bet nokautrējos. Tad naudu man uzprasīja kāds vietējais dzērājs ar pārsistu degunu. Viņš tīri labi buldurēja angliski, un prasīja no manis 50 eiro centus. Viņš gribot pārnakšņot maksas tualetē. Man tas likās tik dīvaini, ka iedevu viņam, šķiet, kādus 60 centus. Biju pārāk slinks, lai censtos noskaitīt precīzu summu. Vispār tās eiro monētas ir kaitinošas - tās ir pārāk lielas un smagas, maks kļūst par ķieģeli. Atceros, ka vienreiz iebaroju vilciena biļešu automātā 20 eiro banknoti. Kad automāts izbēra atlikuma monētas, likās ka esmu laimējis džekpotu - monētas bira un bira un bira. Knapi varēju visu to metāla lērumu iestūķēt makā.
Es ceru, ka viesnīcas klienti nesūdzējās par manu ģitāras spēlēšanu (centos negriezt pārāk skaļi). Ceru, ka viesnīcas darbinieki neļaunojās par pustukšo alus pudeli, ko atstāju aiz sevis (alus tiešām bija draņķīgs).
Pēdējās dienas, piektdienas rītā pamodos. Paskatījos uz logu - vēl tumšs. Modinātājs vēl nezvana, tātad var vēl nedaudz pavāļāties. tajā brīdī iezvanījās telefons.
-Yea?
-Toms? It's Jorgen. I am calling, because we thought you are dead or something.
-What's the clock?
-Almost one.
-Damn. Oh my god. I overslept. I'll be in the office as soon as I can.
-Ok...
Attaisīju aizkarus un konstatēju, ka kaut kur aiz lietus gāzmām un mākoņiem spīd spoža pusdienlaika saule. Tā gadās. Biju apmeklējis vietējā grāmatveikala sci-fi nodaļu un nopircis kādas trīs Azimova grāmatas. Vakarā biju sācis lasīt vienu no grāmatām, laikam bija pārāk interesanti un aizmigu droši vien krietni uz rīta pusi. Kad ierados ofisā, konstatēju, ka netikšu ne pie brokastīm, ne pie pusdienām, jo ēdnīca jau bija slēgta, un tur varēja dabūt, kā man vietējie apgalvoja, vairs tikai apkaltušas sviestmaizes. Par laimi man jau drīz bija jābrauc prom.
Lidostā mani šoreiz nepārmeklēja. Gribēja gan mani pierunāt, lai ģitāru ņemu līdzi lidmašīnas salonā, jo bagāžas nodaļā tā varot salūzt. Es nebiju pierunājams. Tā smaka mani nobeigtu.
Brāzmains vējš, lietus. Lidmašīnu pamatīgi sašūpoja paceļoties un nolaižoties. Atceros, kā draugi mierināja vienu amerikāņu meiteni, kas nesaprotamu iemeslu dēļ lidoja no Helsinkiem uz Rīgu: "breath, you just keep breathing".
Sāksim ar lidostu. Apsardze neuzticējās metāla detektoram un mani pārmeklēja. Laikam filmas saskatījušies, tur ļaunie teroristi bieži vien ir mataini un bārdaini:) Un tad vēl tā ģitāras soma. Es to somu rūpīgi biju apstrādājis veļasmašīnā, taču tā neizbēgami smirdēja pēc kaķu mīzaliem (mans kaķis par to vēl dabūs trūkties). Cilvēki tā dīvaini uz mani skatījās un rauca degunus, tāpēc biju spiests ģitāru nodot bagāžā, nevis ņemt līdzi salonā (stundu uzturēties tādā smirdoņā nebūtu prāta darbs). Varu iedomāties, kādā veidā lidostas darbinieki nodarbojas ar bagāžas kraušanu, taču par laimi ģitārai nekas ļauns tomēr nenotika.
Nākamais pārsteigums bija lidmašīnā - ekonomiskajā klasē pārtika vairs nebija par brīvu kā agrāk. Tagad par siestmaizi un glāzi sulas bija jāmaksā 5 eiro. Brokastis nebiju ēdis, maksāju.
Nākamais pārsteigums - sagaidīšana Somijā. Precīzāk - tās trūkums. Pēc desmit minūtēm tomēr uzradās firmas pārstāvis, kas dievojās, ka jau desmit minūtes esot gaidījis pie nepareizajām durvīm. Esot mēģinājis man zvanīt, bet man taču nav ārzemju pieslēgums. Mans mobilais telefons ir pārvērties par modinātājpulksteņa un datorspēļu konsoles hibrīdu.
Un tad darbs, darbs, darbs un miegainība. Datubāzes, interfeisi, pasūtījumu bīdīšana no vienas sistēmas uz otru. Rutīna.
Izrādījās, ka šoreiz palikšu viesnīcā nevis Espoo, kas ir Helsinku priekšpilsēta, kur atrodas Somijas silīcija (nevis silikona) ieleja un attiecīgi arī mūsu ofiss, bet gan pašā Helsinku centrā. Tas nozīmē kārtējās problēmas ar vilcieniem, lai varētu pārvietoties no Helsinkiem uz Espoo un atpakaļ. Pirmkārt, ir jābūt zināmai intuīcijai, lai uzostu, kurš vilciens iet pareizajā virzienā. Otrkārt, ir jābūt faķīram, lai Helsinku stacijā arastu biļešu automātu, kur interfeiss ir arī angļu valodā, nevis tikai somu un zviedru. Uff, kaut kā jau tiku galā.
Cilvēki. Cilvēki gan tur ir dīvaini. Ne ta īsti noslēgti, ne ta īsti atvērti. Nekonsekventi. Man šķiet, ka viņiem ir kaut kāds savādāks algoritms, pēc kā viņi vadās, lai uz ielas izvairītos no saskriešanās ar cilvēkiem. Varbūt tās ir tikai valodas un kultūras barjeras radītas iedomas. Lai vai kā, es vienmēr jutos kā svešinieks. Nav iespējams iejukt pūlī, visu laiku ir sajūta, ka neesi piederīgs un ka visi pārējie zina, ka esi svešais.
Interesanti, ka ar viesnīcas personālu var ļoti viegli un naturāli saprasties. Taču veikalos ir savādāk. Pārdevējas visus klientus sveicina. Tu nezini ko darīt. Tu nezini, kāds būtu atbilstošs sveiciens viņu valodā. Tu izlīdzies ar smaidu un galvas pamāšanu. Tad viņas nosauc summu, kas tev jāmaksā. Tas izklausās pēc blablablablabla, un tu rūpīgi pēti kases automāta ciparus, lai saprastu, cik no tevis grib noplēst. Tad tu ilgi rakājies pa maku, cenšoties salasīt ciparus uz nepazīstamajām eiro monētām. Interesanti, ka atlikumu viņi tur vienmēr dod rokā, nevis uzber uz letes trauciņa, kā pie mums. Ar laiku iemanījos uz pārdevēju sveicieniem atbildēt ar "Hi", vai "Good morning", kā rezultātā viņi saprata, ka jāpāriet uz angļu valodu. Un, cik vien iespējams, centos maksāt ar banknotēm, lai netērētu velti laiku skaitot nepazīstamās monētas.
Blandījos pa Helsinku ielām. Vienā brīdī izdzirdēju dziedāšanu. kad pienācu tuvāk, sapratu, ka dzied latviski. Kāds vecs vīrs bija uzlicis maģīti ar pavadījuma mūziku, un skaļā operdziedātāja balsī rāva vaļā senas un mazpazīstamas latviešu ziņģes. Baigi dīvaini izklausījās. Nez, vai viņš tā nopelna pietiekami izdzīvošanai. Es neiemetu viņa kastē naudu. Ja būtu devis naudu, būtu gribējis arī aprunājies, bet nokautrējos. Tad naudu man uzprasīja kāds vietējais dzērājs ar pārsistu degunu. Viņš tīri labi buldurēja angliski, un prasīja no manis 50 eiro centus. Viņš gribot pārnakšņot maksas tualetē. Man tas likās tik dīvaini, ka iedevu viņam, šķiet, kādus 60 centus. Biju pārāk slinks, lai censtos noskaitīt precīzu summu. Vispār tās eiro monētas ir kaitinošas - tās ir pārāk lielas un smagas, maks kļūst par ķieģeli. Atceros, ka vienreiz iebaroju vilciena biļešu automātā 20 eiro banknoti. Kad automāts izbēra atlikuma monētas, likās ka esmu laimējis džekpotu - monētas bira un bira un bira. Knapi varēju visu to metāla lērumu iestūķēt makā.
Es ceru, ka viesnīcas klienti nesūdzējās par manu ģitāras spēlēšanu (centos negriezt pārāk skaļi). Ceru, ka viesnīcas darbinieki neļaunojās par pustukšo alus pudeli, ko atstāju aiz sevis (alus tiešām bija draņķīgs).
Pēdējās dienas, piektdienas rītā pamodos. Paskatījos uz logu - vēl tumšs. Modinātājs vēl nezvana, tātad var vēl nedaudz pavāļāties. tajā brīdī iezvanījās telefons.
-Yea?
-Toms? It's Jorgen. I am calling, because we thought you are dead or something.
-What's the clock?
-Almost one.
-Damn. Oh my god. I overslept. I'll be in the office as soon as I can.
-Ok...
Attaisīju aizkarus un konstatēju, ka kaut kur aiz lietus gāzmām un mākoņiem spīd spoža pusdienlaika saule. Tā gadās. Biju apmeklējis vietējā grāmatveikala sci-fi nodaļu un nopircis kādas trīs Azimova grāmatas. Vakarā biju sācis lasīt vienu no grāmatām, laikam bija pārāk interesanti un aizmigu droši vien krietni uz rīta pusi. Kad ierados ofisā, konstatēju, ka netikšu ne pie brokastīm, ne pie pusdienām, jo ēdnīca jau bija slēgta, un tur varēja dabūt, kā man vietējie apgalvoja, vairs tikai apkaltušas sviestmaizes. Par laimi man jau drīz bija jābrauc prom.
Lidostā mani šoreiz nepārmeklēja. Gribēja gan mani pierunāt, lai ģitāru ņemu līdzi lidmašīnas salonā, jo bagāžas nodaļā tā varot salūzt. Es nebiju pierunājams. Tā smaka mani nobeigtu.
Brāzmains vējš, lietus. Lidmašīnu pamatīgi sašūpoja paceļoties un nolaižoties. Atceros, kā draugi mierināja vienu amerikāņu meiteni, kas nesaprotamu iemeslu dēļ lidoja no Helsinkiem uz Rīgu: "breath, you just keep breathing".