2004-11-08
barvins
barvins 2004-11-08 02:27

Virsraksts nolaizīts

Viņi pieder sistēmai. Viņi ir ticīgie. Viņi spēj noticēt visdīvainākajām lietām. Es vakar jautāju mātei, kāpēc viņa domā, ka ar dvieli slaucīt grīdu nav labi? Viņa brīdi padomāja, un atbildēja, ka tad dvielis kļūstot grūti izmazgājams. Un to viņa teica pusstundu pēc tam, kad bija izņēmusi no veļasmašīnas bikses, no kurām bija tīri izmazgāti visi motoreļļas traipi.
Bet ne jau par māti ir runa. Viņas ticība lielākoties ir nekaitīga. Runa ir par maniem draugiem. Citēšu (nedaudz rediģētā veidā) šo un to no savām piezīmēm, ko savācu iepriekšējā tusiņā.
Viņiem ļoti svarīgs ir rangs, pakāpe, sociālā hierarhija. Ja viņi sanāk kopā vairāki, tad mērojas spēkiem, izrādās, cenšas noteikt savu un citu vietu hierarhijā. Savas ticības/pārliecības/modes aizstāvībai viņi lieto nevis argumentus un loģiku, bet pārliecināšanu un spēku (uzvar tas, kurš skaļāk bļauj vai kurš ilgāk atkārto vienu un to pašu). Iesaistīt viņus sarunā par viņu ticību var tikai tad, kad viņi ir vieni. Ja viņi sanāk barā, tad jautājumus, kas skar viņu ticību, uzskata par pašcieņas aizskaršanu. Kad viņi ir kopā ar citiem ticīgajiem, tad cenšas izrādīt, ka viņi arī ir ticīgi, un ka viņiem ir lielāks ticības spēks. Ja viņiem uzdod jautājumu, kas sākas ar "Kāpēc", tad viņi bieži vien ir spējīgi tikai stulbi blenzt, jo ticību pieņēmuši nedomājot, viņi nezina kāpēc, nekad nav par to iedomājušies. Visbiežāk viņi nemaz nezina, ka tic. Viņi nezina kāpēc dara to, ko viņi dara. Vai nav muļķīgi?
Man bail par dažiem saviem draugiem. Viņi kādreiz bija pilni ideju. Tagad viņi vēl un vēlreiz pārstāsta vecas anekdotes. Sistēma ir viņus ievilkusi, tie kļuvuši par sabiedrības mehānisma zobratiņiem. Viņi vairs neattīstās garīgajā plāksnē, viņi vairs neuzņem jaunas zināšanas un nemaina savu pasaules uztveri. Tagad viņi attīstās sociālajā plāksnē - viņi pērk mašīnas un mobilos telefonus un dārgus alkoholiskos dzērienus, jo tas paaugstina viņu sociālo rangu. Viņi to sauc par kļūšanu pieaugušiem, es to saucu par apstāšanos.
Viņi tic autoritātēm. Viņi tic skolotājiem. Viņi domā, ka skolās iegūtās zināšanas ir pārākas par paša apgūtām. Manuprāt skola neļauj cilvēkam izvēlēties tās zināšanas, kas viņam dotajā brīdī ir nepieciešamas mērķa sasniegšanai, bez tam, skolās māca daudz ko lieku tādējādi veltīgi izšķiežot skolnieku laiku. Viņi domā, ka zināšanas no paaudzes uz paaudzi nodod skolotāji, kas māca jaunos skolotājus un tie kas apgūst zināšanas patstāvīgi ir amatieri. Bet kā tad zināšanas ieguva pirmais skolotājs? Un kāpēc zināšanu kļūst arvien vairāk, nevis to skaits samazinās, jo neviens taču nevar otram iemācīt vairāk, nekā pats zina? Viņi saka - "ja gribi iemācīties spēlēt ģitāru vai programmēt, tad ej uz skolu". Bet kā tad pirmais ģitārists iemācījās spēlēt un kā pirmais programmētājs iemācījās programmēt? Viņi saka, ka cilvēks bez oficiālas izglītības mūsdienās nevar atrast labu darbu. Kāpēc tad vēstures maģistri strādā par sētniekiem un datorzinātņu bakalauri strādā par pārdevējiem? Tāpēc, ka vienīgais, par ko liecina oficiālās izglītības iegūšana, ir tas, ka izglītības ieguvējam ir raksturs. Kas ir raksturs? Tā ir spēja darīt lietas, ko pašam nemaz nepatīk darīt. Ja tev ir raksturs, tad tu esi piemērots, lai kļūtu par sētnieku.
Bieži vien viņi domā - "ja tā uzkata daudzi, tad tas noteikti ir pareizi". Daudzi musulmaņi uzskata, ka vajag spridzināt rietumniekus. Vai tas ir pareizi?
Un vēl es sarakstīju sekojošas lietas, kas tagad jau ir zaudējušas jēgu, jo es vairs neesmu dusmīgs.
Viņi mani vienlaikus ienīst un apbrīno. Apskauž un noliedz. Viņi ir ticīgie. Ja viņi būtu kristieši, tad sauktu mani par sātanu. Jo es viešu šaubas viņu ticībā. Viņi baidās no manis. Un es par to uzjautrinos.