Vajadzēja iziet ārstu komisiju un dabūt medicīnisko uzziņu, lai saorganizētu jaunas tiesības pazaudēto vietā. Uz medicīniskās uzziņas vajag fotogrāfiju - tad nu emo stilā nofočēju sevi un izdrukāju fotogrāfiju pareizajā izmērā uz visparastākā papīra. Žēl bija fotopapīru ķēzīt - dārgs taču - bet varbūt tomēr vajadzēja. Jo visi ārsti, sākot no meitenes reģistratūrā un beidzot ar arodslimību speciālistu, kaut ko nokomenēja par nestandarta fotogrāfijām. "Fotki ņestandartnije, ņeznaju, gaģitsa ļi takije...". "A gģe takih vzjaļi, v iņķerņeķe?". Pie katra ārsta nācās skaidroties, ka ģīmis taču mans, pareizā leņķī fotografēts un visnotaļ atpazīstams, un nav taču nekādas starpības, uz cik bieza papīra tā bilde ir uzdrukāta.
Protams, delikāti noklusēju, ka ūdens to bildi ātri vien noskalos no papīra. Bet kāda starpība - medicīniskā uzziņa man vajadzīga vienreizējai lietošanai - nav jau pase.

Vel inčīgi bija pie ķirurga:
- "Nu kā, rokas un kājas ir?"
- "Jā, viss vietā."
Vairāk medicīniskas dabas izdarību nebija, tik papļāpājām par dzīvi un birokrātiju. Savukārt, neiropatalogs, kā izrādījās, tajā poliklīnikā vispār nebija pieejams. Tas tika veikli atrisināts apjautājoties, vai neesmu kādā uzskaitē, nokomentējot "izskatās jau normāls", un noliekot papīrīti paprāvā čupiņā, ar tekstu "vēlāk aiznesīšu neiropatalogam, lai uzliek parakstu".