bartolomejs

reizēm Lords kļūst infantīls... sevišķi taisnojoties... no kāda maila:
es nebiju pazudis... sēdēju ceļmalā, lasīju Vinniju Pūku un sapņoju par tālajām zemēm, kur stikla kalnā guļ princese, ko man būs jaiet atbrīvot no ļaunā pūķa... bet tas velāk... kad izaugšu...

pagājušajā nedēļā izkrita vēl viens piena zobiņš... mamma teica, ka jāuzmet uz krāsns, tad to paņems leprikons un vietā noliks zelta monētu... es tā arī izdarīju, bet zelta monētu tā arī neatradu... pateicu par to mammai, bet viņa teica, lai paciešos, ka leprikons noteikti atnāks...

šodien ārā ir skaists laiks... kaimiņu puikas aizgāja uz ezeru peldēties... es arī gribēju iet līdzi, bet mamma teica, ka mani ūsainais sams ievilks ūdenī, tāpēc bez vecākiem nedrīkst...

un vēl šodien notika kas ļoti jauks... kaimiņu meitenes man sapina pieneņu vainagu... tā nu es tagad sēžu ar pieneņu vainagu galvā un lasu Vinniju Pūku... ;))

http://klab.lv/users/lord/25991.html

pēc jaungada svinībām radusies atziņa...
"Lords ir lielisks visur ārpus gultas..." © [info]melora & [info]krix pēc tam, kad stundu centušās dabūt Lordu laukā no gultas...

http://klab.lv/users/lord/25695.html

visļaunākais, kas ar cilvēku var notikt, ir piederēt nelabojamu bohēmistu dzimtai un to uzzināt tikai 20 gadu vecumā, kad jau pats esi kļuvis par bohēmas cienītāju...

http://klab.lv/users/lord_andrey/93059.html

kad šodien pie vecmammas es krāvu malku un brālis pienāca un pajautāja, vai nevēlos, lai viņš kaut ko palīdz, gandrīz atbildēju "paņem mietu un dzenā strazdus, lai man netraucē"... bet laikā sapratu, cik muļķīgi tas skanēs...

un katru dienu vismaz divi deja-vous... šodien viens bija ļoti spēcīgs... sen tādi nebija bijuši...

http://klab.lv/users/lord/23928.html

chamura: meitenes, kas nēsā bikses ir agresīvākas tāpēc, ka bērnībā viņām liek valkāt svārkus. Viņas iemācās, ka ja ir agresīvas, tad visi redz, kas ir zem svārkiem.

http://klab.lv/users/lord/23585.html

no autoskolas pierakstiem izvilktās atziņas...
не хочется работать головой, будем работать деньгами...

Правила дорожного движения не рассматривают содержимое вашего кошелька...

Сегодня мне по радио сообщили...

Да забудьте вы Дедушку Дарвина! Он ошибся.

Вы терпите это галиматье (..), у того, кто придумал эти правила, определенно не было прав.

Мне бы хотелось посадить этого заразу, кто составлял эти билеты за руль, пусть он определит скоростькаждого автомобиля.

Знаете, прочитав такой вопрос, мне бы хотелось сказать составителю: "Пошел ты..."

un pēdējā lapā ar asinīm smuki uzrakstīts "Lordus Dominus"...

http://klab.lv/users/lord/23360.html

a pirms pārtūkstoš gadiem šajā dienā cilvēku dedzināja... lai saulīte lēktu agrāk...
brālis: viņš ir ne tikai stulbs; viņš pie tam vēl ir arī gudrs...

brālim atnesa 1 naktī kaut kas dāvanu, viņš ienāca istabā un es palūdzu, vai viņš nevar iepazīstināt mani ar saviem draugiem, kas naktī nāk un nes dāvanas... un tad viņš man izstāstīja, ka no manis viņa draugi šausmīgi baidoties, jo pirms gadiem 6 - 7, kad es vēl biju mazliet psihopātisks un kad man pieriebās kāds no brāļa draugiem, es paķēru nazi, piespiedu to viņam pie kakla un paziņoju, ka ja viņš vēlreiz spers savu kāju manā mājā, es viņam pārgriezīšu rīkli... un es nešaubos, ka tajā laikā es to arī būtu izdarījis... tad nu tagad šis stāsts brāļa draugu vidū esot kļuvis par leģendu...

dīvaini... pēdējo 4 gadu laikā pirmie Ziemassvētki bez meitenes... parasti man ap šo laiku bija... laikam jau tāpēc, ka ziemā patīk, ja ir silti... bet šī ir silta ziema...

šodien biju baznīcā un mazliet padomāju par to, ka Rēzeknē ir 2 katoļu baznīcas - lielā katedrāle un neliela kompakta baznīciņa ar ļoti jauku priesteri, pie kura bērnībā staigāju grēkus sūdzēt, kad viņš vēl vadīja katedrāli... un Ziemassvētkos cilvēki iet vai nu uz vienu, vai arī uz otru... katedrāle atrodas pilsētas nomalē, bet "baltā baznīca" ir centrā... tie, kas iet uz katedrāli, kopš laika gala ir skaitījušies "krutākie"... es vienmēr eju tikai uz katedrāli... "baltajā baznīcā" esmu bijis reizes divas, kaut gan tā ir pavisam netālu no mājas... cilvēki dodas uz baznīcu, lai parādītu cik viņi jauni un smuki, vai arī satiktu draugus... es šodien draugus ļoti maz satiku... kādus 6 - 7... cilvēku bija pārāk daudz, bet ne tik daudz kā katru gadu... bija tikai daži tūkstoši... un tas tiešām ir maz... satiku galvenokārt cilvēkus, kurus iepriekšējās dienās biju redzējis pie manis vai arī ar ko biju pīpējis ūdenspīpi pēdējās dienās... tikai 2 nebiju redzējis vairākus gadus... un nebija jau arī vērts viņus redzēt... sāka man vēlēt labus ziemassvētkus, es paklanījos, pagriezos un ne vārda nesakot aizgāju... nezinu, manuprāt, normāla reakcija uz cilvēkiem...

nu jā, man ir priecīgi Ziemassvētki.... sēžot vienam pašam ar brāli, kurš saiņo dāvanas visai ģimenei, bet es esmu bijis pārāk slinks, lai ģimenei nopirktu dāvanas, tāpēc man nav īpaši ko saiņot... un es tāpat nekad nesaiņotu... aiznestu uz veikalu, lai iesaiņo... uzreiz redzams, ka mums nav vienas asinis... viņam ir cits tēvs... nevis no mūziķu dzimtas nācis, kā tas ir man, bet gan īsts "kolhoznieka paraugs"... ļoti apdāvināts un gudrs strādīgs cilvēks... bet viņam ir praktiskais intelekts, tāpēc mēs ar viņu nesaprotamies, jo viņš manas tukšās teorijas un spriedelējumus atsakās saprast un nesaprot, kāpēc es tāds slinks...

iespējams, ka bija vēl kaut kas, par ko es gribēju rakstīt, bet tam nav nozīmes, jo nekam nav nozīmes... dzīve ir skaista... reizēm...

http://klab.lv/users/lord/20122.html

sapnis...
pirms pusstundas (pirms dušas) redzēju ļoti īpatnēju sapni... sākumā likās pilnīgs absurds, bet kad dušā sāku atcerēties un nedaudz analizēt, konstatēju, ka nekas saskarīgāks nav redzēts ļoti sen...

darbība notiek psihiatriskajā slimnīcā naktī... apkārt klusums... šad tad kāds slimnieks iet uz tualeti pa vāji apgaismoto gaiteni... gaitenī pie galdiņa sēž dežūrējošā medmāsa.... bet mums ir nodarbības... kaut gan māca mums nevis psihiatrijas pasniedzējs psihiatriju, bet gan menedžmenta pasniedzējs menedžmentu... no mana kursa šeit ir tikai nedaudzas meitenes... pārējie ir kā ēnas... visu laiku notiek diskusija par .jpg, .bmp un .gif (vai iespējams .tiff... precīzi neatceros) formātiem... vispārpieņemtais ir .jpg... [info]jerrym man pienāk klāt un saka: "kad Tu iepazīsi .bmp un .gif formātus, sapratīsi, kāds $ūds ir .jpg... tālāk visu notiekošo es veidoju .bmp formātā, bet ārēji to transformēju .jpg, lai pārējie cilvēki saprastu... un šī doma mani pavada visa sapņa garumā... ka es visu transformēju .jpg, lai citi mani saprastu... drīz vien atklājas, ka visi šeit mītošie visu veido .bmp un es to saprotu, bet visu laiku atceros, ka man ir jātaisa .jpg, jo savādāk mani nesapratīs "tie, kas ārā"... beidzas lekcija un es un dažas meitenes no kursa ejam ar pasniedzēju un viņš tā, starp citu, piebilst, ka nu mācības ir beigušās un mums vajadzētu viņam papildus samaksāt katram... es jautāju cik, bet viņš atbild, ka tas ir uz mūsu sirdsapziņas... es sāku strīdēties, ka varu samaksāt maz (domājot ar to latu, bet viņam nesakot) vai arī daudz (domājot 4 Ls).... viņš kaut ko atbild un tad es aptveru, ka 4 Ls nemaz nav daudz un pasaku viņam, ka tomēr nevaru samaksāt daudz... tā mēs pa ceļam uz auditoriju separējamies no viņa... es eju lēnām un kad aizeju uz auditoriju, visi jau ir aizgājuši un es esmu palicis viens pats... es izeju gaitenī, satieku dažus slimniekus.... ieeju atpakaļ, atveras auditorijas durvis un kāds iesviež iekšā 5 kobras... man izdodas izskriet ārā.... [info]andux paņem vienu no kobrām (kas izskatās kā gumijas un tomēr ir dzīva) un dod to man... es cenšos izvairīties, bet viņa grūž to man rokās... es bēgu... tad es saģērbju sev virsū glābšanas vesti un vēl kaut ko biezu un eju pa gaiteni... un pamanu, ka arī daudzi slimnieki ģērbušies ļoti dīvaini un es nemaz tik ļoti neizceļos, tāpēc novelku nost... tad es nokļūstu telpā kopā ar kobrām... es ieeju kādā telpā, kurā ir tumšs, kamēr tur sēžu, pa durvīm pabāžas kāda roka un iemet iekšā 5 kobras... es pa kastēm cenšos aizrāpties līdz durvīm, neredzot, kur ir kobras... man neizdodas, mēģinu iet pa grīdu, bet visu laiku jūtu, ka tās ir tur un tāpēc cenšos pārlekt tām vietām, kur liekas, ka tās ir, bet neuzlekt kādai no tām... beidzot es tieku ārā... tālāk es eju pa gaiteni ar vienu savu kursa biedreni un saku viņai, cik slikti būs, ja visu šeit esošo slimnieku murgi un idejas materializēsies (un domāju, ka tā taču ir šausmu filmās)... viņa atbild, ka tas ir visu šausmu filmu pamatsižets... es viņu pametu un līdz galam neidzerto kolas pudeli atdodu dežūrējošai medmāsai... uz jautājumu, kāpēc es to daru, atbildu viņai, ka tas tāpēc, ka negribu, lai slimnieku murgi materializējas.... es joprojām dzīvoju .bmp pasaulē, bet visu ārēji transformēju uz .jpg... dodos projām no slminīcas un nonāku kaut kādā arābu pilsētā... un esmu spiests bēgt no sekotāju pūļa... es skrienu, tad sāku lēkāt pāri māju jumtiem, beigās jau lidoju, bet tik un tā pūlis ir tuvāk un tuvāk... kamēr kādā no šķērsieliņām sekotāji neparādās no abām pusēm un es esmu slazdā... es apzinos, ka mani glābs .jpg redzamība... kaut gan dvēselē mana pasaule ir .bmp... bet to nevienam nebūs lemts zināt... es pamostos...

http://klab.lv/users/lord/18730.html

пока не попробуешь взлететь, непознаешь небеса
reizēm pēc ilgstošām alķīmijas studijām rādās dīvaini sapņi un cilvēks mostas ar galvā skanošiem vārdiem: "если не попробую взлететь, никогда не узнаю, что такое небо..." tātad, kārtējais alķīmiskais paradokss? lai iepazītu debesis, jāmēģina lidot?

savā laikā bija pētījums (diemžēl es esmu nozaudējis dokumentu un nevaru minēt pētījuma autorus) par to, ka epilepsijas lēkmju lakā cilvēkiem mēdz samazināties svars... līdz pat 20%... tas nozīmē to, ka cilvēkam var mainīties svars... no tā, savukārt, var secināt, ka ar īpašu gribas piepūli cilvēks, kas spēj pilnībā kontrolēt savu apziņu, spēj lidot... no tā var secināt, ka sapnis par to, ka mēs varētu iepazīt debesis, nemaz nav tik nereāls...

ir zināms, ka apsūdzības rakstā, kas tika nolasīts Orleānas jaunavai bija minēta arī staigāšana pa gaisu... tāpat noteikti daudzi no mums vismaz televīzijā ir redzējuši ķīniešu cirku, kurā meitenes staigā un lēkā pa nostieptu papīra lapu... kurai uzmetot virsū kādu ne pārāk smagu priekšmetu, tā uzreiz saplīst... tas viss ir iespējams...

manā bērnībā Nautilus Pompilius bija dziesma par to, ka noziedznieks, bēgot no likumsargiem pa mājas otrā stāva logu, gāja pa gaisu... un dziesmas galvenā morāle bija ticība sev... saviem spēkiem... šai pašai grupai bija vēl viena dziesma... par to, kā Jēzus gāja pa ūdeni un apustulis Pēteris gribēja tam sekot... bet viņam nebija pietiekoši daudz ticības sev... tātad, arī slavenais evaņģēlijā aprakstītais gadījums ar Jēzus iešanu pa ūdeni liecina par lielisku svara kontroli ar prātu... un tur pat arī parādās (ja nemaldos) apustuļa Jāņa vēlme sekot Kristum... un viņš to dara, bet tikko sāk šaubīties, uzreiz sāk slīkt...

no tuvajiem un tālajiem austrumiem līdz mums ir atnākušas daudzas līdzības (krieviski "притчи") par šo pašu tēmu... vienā no līdzībām kādam ceļiniekam ir jānokļūst jūras otrā krastā un sufijs iedod tam saišķīti, kurā ir ierakstīts Dieva vārds, bet piekodina ceļinieku neskatīties, kas tajā ir iekšā, jo pretējā gadījumā viņš noslīks... ceļinieks dodas pāri jūrai bet tomēr ziņkārība nomoka viņu un jau gandrīz nonācis līdz jūras vidum, viņš tomēr atver sainīti un ierauga, ka iekšā ir uzrakstīts Dieva vārds... viņš turpina ceļu, bet to arvien vairāk pārņem šaubas, kā viņš var iet pa ūdeni, ja sainī nav nekā tāda, kas turētu to virs ūdens... un jo vairāk viņu pārņem šaubas, jo dziļāk viņš grimst ūdenī... un to redzot, viņu pārņem bailes un viņš pilnībā zaudē ticību saviem spēkiem un noslīkst... šādu un līdzīgu stāstu ir saglabājies ļoti daudz...

pirmie eiropiešu ceļotāji Indijā jauno laiku sākumā stāstīja par to, ka redzējuši jogas, kas meditācijā atrāvušies no zemes un planējuši pēdas (~ 30 centimetru) augstumā virs zemes....

1852. gadā angļu mags un mēdijs Daniels Hjūms Konektikutā viesu klātbūtnē vēloties nodemonstrēt savas spējas, paņēmis Harvard times izdevēja Blarra roku un brīdi stāvējis, bet tad sācis raustīties krampjos un tad sāka celties gaisā.... kādā citā reizē Hjūms izlevitējis pa otrā stāva istabas logu un ielevitējis citā istabā, kur bija savākušies viesi... to redzējuši un aprakstījuši ļoti daudzi cilvēki... gan no viesu vidus, gan garāmgājēji, kas to redzējuši no ielas... to ir centušies izskaidrot ļoti daudzi tā laika zinātnieki, arī vēlāko gadsimtu pētnieki... bija daudz ideju par auklu sistēmu un citas versijas, bet tas viss tika norādīts analizējot aculiecinieku stāstīto... ASV pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Ņujorkas štatā bija daudz ziņojumu no aculieciniekiem, kas dažādās vietās un laikos redzējuši virs zemes lidojošu cilvēku...

viens no populārākajiem mūsdienu jaunajai paaudzei gadījumiem ir amerikāņu iluzionists Koperfīlds, kurš publikas priekšā pacēlies gaisā un brīdi levitējis apkārt... protams, šajā gadījumā var runāt par ilūziju - īpatnēji izvietotu spoguļu sistēmu, kas rada ilūziju, ka cilvēks patiešām lido, kā tas ir citos Koperfīlda klipos... bet nevar izslēgt iespēju, ka viņš tiešām levitēja...

tātad, "пока не попробуешь взлететь, непознаешь небеса"...

http://klab.lv/users/lord/18030.html

K.G. Jung "Mysterium Coniunctionis"
nebūtu domājis, ka kādreiz teikšu, ka nespēju lasīt Jungu... nu ok, nav jau tā, ka nespēju... pagājušajā nedēļā iegādājos Junga grāmatiņu, par kuru nezina normālie psihologi un kas neparādās oficiālajā Junga bibliogrāfijā Mysterium Coniunctionis... sāku lasīt šonedēļ... un konstatēju, ka lai lasītu Jungu, ir jābūt vismaz labām latīņu valodas zināšanām (he-he, aizvakar [info]kyrie teica, ka latīņu valoda manam tēlam piestāvot... atšķirībā no angļu valodas), bet būtu labi, ja būtu arī pamatzināšanas sengrieķu valodā... tā kā ne vienas, ne otras man nepiemīt, tad lasīt ir ļoti grūti... ceturtā daļa (nepārspīlēju) no teksta ir latīņu valodā, daļa grieķu... un latīņu valodas frāzes, izteicieni, termini, etc. ļoti bieži netiek paskaidroti vai tulkoti... un arī alķīmijas vismaz pamatzināšanām ir jābūt... Jungs raksta tā, it kā lasītājam šādas pamatzināšanas jau būtu un tāpēc ļoti reti paskaidro lietas, kas vienkāršajiem mirstīgajiem (pat dieviem kā man) nav saprotamas... un labi jāzina Hermeja Trismegista vēsture/biogrāfija, whatever...

tāpat mulsina grāmatiņā arī zemsvītras piezīmes... tās katrā lapā aizņem lapas lielāko daļu, jo pamatteksta bezmaz vai katru apgalvojumu parāda pie citiem autoriem un citos avotos... šur tur pārtulkotie teksti zem svītras tiek doti oriģinālvalodās...

un ļoti ilgi domāju, kas ir domāts ar ļoti bieži lietojamo terminu "ляпис"... un tikai kādā 30-ajā lappusē iedomājos to sasaistīt ar alķīmisko lapis philosophorum, jeb "filosofu akmeni", kā tas pazīstams Harijas Potera faniem (viņu māmiņu, ibio)...

http://klab.lv/users/lord/16243.html

patīk reizēm cilvēku pašapziņa... teiksim, vakar stāvot spoguļa priekšā [info]kyrie: "es atkal kļūstu skaista... tas ir labi"...

tai pašā dienā pēc 15 minūtēm:
[info]kyrie: mēs no malas izskatamies pēc laulātā pāra...
es: aha, pirms gada man [info]jerrym arī to pat teica...

un vispār, šodien mēs paspriedām un es nolēmu, ka [info]kyrie upurēšu Dorianam... vienkārši tā, profilakses nolūkos... lai iekļūt Brasas cietuma piespiedu psihiatriskās ārstēšanas nodaļā... man tur iepatikās un es nolēmu atgriezties...

http://klab.lv/users/lord/15826.html

vēl interesantāk kā vazāties cauri veselam baram (~50 cilvēku) masveida slepkavu, kuri aukstasinīgi ar cirvīti vienādās daļās skaldījuši savas sievas un bērnus, kas izdarījuši upurēšanas veiksmīgāk, kā Doriana priesteri, kad jaunavu asinis šķīdušas pa sienām (mums Doriana pirmsākumos bija grūtības ar jaunavām), kuri talkas laikā paņēmuši bisi un apšāvuši visus ģimenes locekļus un kaimiņus, kas strādāja pie kartupeļu novākšanas, kas aukstasinīgi pārgrieza kaklu vecām sievietēm, kas pat nebija spējīgas pretoties... interesantāk, kā iet garām šādiem cilvēkiem, atbildēt uz viņu smaidiem un sveicieniem, ir tos un to nodarījumus apspriest sabiedriskajā transportā un vērot kā mainās cilvēku sejas izteiksmes, attīstoties stāstījumam... no mums aug briesmoņu paaudze... mēs mierīgi uztveram lietas, kas cilvēkiem uzdzen šausmas... mums tā ir statistika, dzīve... mēs pie tā tiekam pieradināti un tas vairāk nešķiet nekas ārkārtējs... un beigu beigās mēs paši ņemsim gaļas cirvīti un cirtīsim gabalos pirmo, kas metīs akmeni, un nekādas emocijas tas neizraisīs... visi labi psihiatri dzīvi beidz psihiatriskajā klīnikā... un visi labi slepkavību izmeklētāji dzīvi beidz uz elektriskā krēsla par masveida slepkavību Manhetenā... ļoti vienkārši... tāda ir dzīve... un nezinu kāpēc, bet man tā šausmīgi patīk...

http://klab.lv/users/lord/15165.html

shodien apmekleeju Brasas cietumaa psihiskaas piespiedu aarsteeshanas nodalju... man tik ljoti iepatikaas, ka noleemu kaadu rituaali nogalinaat (tas ir priekshnosaciijums, lai tur iekljuutu)... tur bija viens jauks cilveeks,kas viesniicaa "Sauliite" izdariija rituaalu slepkaviibu ar sveceem un visiem aksesuaariem... ;)) bija arii citi jauki kadri... viens valkaajaas apkaart, dzirdeeja balsis un staastiija par to, kaa Staljins aizbrauca uz Jelgavu un Ljenjins sheit kaut kur tusee... baigi sportiskais palicis... revoluucijas laikaa teica, ka atpuutaas, taapeec arii nebija iipashi sportisks... un balsis visu laiku saka, lai kaadu nogalinaatu... kad visi izgaaja un es gaaju peedeejais no telpas, kuraa vinjsh bija, vinjsh ar mani sasveicinaajaas un gaaja man pakalj liidz pashaam palaataam, kur bija visi muuseejie savaakushies un briiniijaas par visu, kas bija apkaart... vieniigaa meitene nodaljaa izraadiijaas briesmiiga, es pat nopriecaajos, ka kontakteejos ar smukaam meiteneem un ar shaadaam nenaakas... ;) un veel negatiivais bija gaisa truukums... tur neviens logs neveras valjaa... un samulsinaaja, ka pie ieejas atnjeema personu apliecinoshus dokumentus un mobilos telefonus... bet nu gribas tur... tur ir jauki, tur ir labs medpersonaals, labas telpas, trenazhieri, biljards, dazhaadas pashizpausmes iespeejas, etc... vispaar viss ir ljoti jauki... man tur patika, es tur gribu atgriezties...

http://klab.lv/users/lord/15076.html

ir viena lieta, ko es nekādi nespēju saprast... kāpēc es esmu vienīgais, kas apzinās, ka es esmu lielisks? neviens to nevēlas atzīt... laikam kautrējas... dažas dienas atpakaļ, skrienot ārā no mājas, ieskatījos spogulī un konstatēju, ka man patīk mans paštēls... sajutos apmēram kā divpadsmitgadīga meitenīte, kas stāv pie spoguļa, spiež pumpas no sejas un domā "wiii, es esmu princese, visi puiši manī samīlējušies"... un arī uz ielas, sevišķi naktī es esmu vis-vis-lieliskākais... visi apkārt niecības iet, galvas iedūruši asfaltā, kā ieraudzījuši [info]andux ar lauzni, kura krāsa lieliski pieskaņota viņas svārku krāsai... es esmu gandrīz tik pat perfekts, kā [info]melora, ibio... ;D

un laikam es beidzot sapratu, ko Jerry atradis iekš Dimmu Borgir daiļrades... tie tiešām ir lieliski... jau kopš vakarnakts uz repeat skan Burn In Hell... vienkārši lieliska dziesma... ;))

http://klab.lv/users/lord/14127.html

karma vs. rituāls
pēc daudzu gadu novērojumiem (~pirms 10 gadiem to pamanīju, bet nesapratu, kā tieši tas strādā), rituāls ir spēcīgāks par karmu..

skaidroju: rituāla pārtraukšana rada sekas, kuras pat spējš karmas uzlabojums nespēj neitralizēt...

piemērs: teiksim, es, katru reizi ejot garām katedrālei uz tantiņām paskatos ar nicinošu skatienu un eju tālāk uz skolu, bet eksāmena laikā es iemetu katrai glāzītē pa latam...

eksāmenā es pilnīgi noteikti izkritīšu... nu vismaz uz 90% varbūtība, ka izkritīšu... kāpēc? ļoti vienkārši...

skaidroju: katru rītu ejot garām tantiņām, es tām nemetu naudu... iemetot tām naudu, es izmainu savu klasisko rīta darbības modeli... katra darbības modeļa izmaiņa ir pārrāvums rituālā... pārrāvums rituālā sev līdzi nes siktas sekas... un karma nepalīdzēs...

P.S. piemērs nebija no manas dzīves, bet paša izdomāts un tomēr tas vienmēr darbojas pēc šī mehānisma... ļoti bieži savā dzīvē es esmu mēģinājis "uzpirkt labos garus", izdarot kaut ko labu, lai saņemtu labu atgriezenisko saiti, bet katru reizi, kad tas notika izjaucot rituālu, sekas bija ļoti sliktas...

http://klab.lv/users/lord/13783.html

sievietes... mani novērojumi un šis tas no paša dzīves...
pēdējā laikā sajutos jauki, jo manas draudzenes par mani rūpējas... tas tiešām ir patīkami, kad draudzenes grib, lai man būtu labi... pēdējo divu (vai tomēr triju?) nedēļu laikā ir izveidojusies apmēram šāda situācija:
- Lords, tev vajag sievieti [Lords skraida apkārt ar izkārtu mēli, luncina asti, tipa "es viss te, tavā rīcībā, dārgā"]... vot zini, tur tai tu šausmīgi patīc... kāpēc tu joprojām neko neesi darījis lietas labā?
nu Lords padomā un iet pie tās, kam viņš šausmīgi patī...
- o, Lords, labi, ka atnāci, zini, es izdomāju, ka tev vajag sievieti... [Lords paver muti, lai teiktu, ka tāpēc ir atnācis] perfekta kandidatūra... smuka un tu viņai nenormāli patīc...
Lords nolaiž asti, sabāž mutē mēli un dodas pie smukās, kurai viņš patīk...
- ehh, Lords, cik jauki Tevi redzēt... es te nesen ar x par tevi runāju, man šķiet viņa tevī līdz ausīm iemīlējusies...
Lords nospļaujas un nolemj atlikušos 7 gadus dzīvot bez sievietes... tad trīs gadus pagrēkot un apprecēt to, kuru ap to laiku būtu jāprec, ja ticēt dažādiem papīriem un parakstiem uz tiem...


tātad, kā jau mēs redzējām pēc iepriekšējā piemēra, sievietes ir labas pret mani.... bet reizēm es no tām šausmīgi baidos... mūsdienās pa ielām staigā sievietes, kurām, ja neņemt vērā to kaujas krāsojumu, kas biezuma un spilgto krāsu ziņā daudzkārt pārspēj činuku cilts indiāņu krāsojumu, daudzām arī metāla sejā ir tik daudz, ka kriku cilts vīrieši vienkārši ģībtu no sajūsmas, jo kaut gan šai ciltī sievietēm pēc dzimumnobriešanas seja tiek sagraizīta un tajā sabāzti gliemežvāki un viss cits, kas nekustas, tomēr reizām man šķiet, ka mūsējās meitenes tās stipri pārspēj... nu ko, jauki, ka atgriežamies pie vecajiem skaistuma etaloniem...

nu jā... un vēl ir tāda lieta kā sieviešu krūtis... šajā nedēļā izdarīts novērojums... ja sievietei, kura tevi no sirds neieredz pasaki, ka patīk viņas krūtis, viņa apsola atsūtīt visu savu fotogrāfiju sesiju no mis Latvijas, kuru es centos no viņas dabūt jau kopš septembra...

un turpinot par krūtīm... pagājušajā nedēļā es konstatēju, ka man šausmīgi patīk asinis uz sievietes krūtīm... ne viņas asinis, labāk, ja tās ir svešas... bet izskatās šausmīgi skaisti... savā laikā šāda skata dēļ noskatījos filmiņu par vampīriem "Forsaken", kurā gan bez šī lieliskā skata nekā īpaša nebija... nu un Cradle Of Filth vienā klipā bija smuks skats...
kad apprecēsimies ar [info]melora, sarunājām, ka iesim uz Rēzeknes asinspārliešanas punktu un pirksim asinis... tipa iebrauksim ar veikala ratiņiem, brauksim gar plauktiem:
- klau, dārgā, mums vēl A1 rēzus negatīvās ir palikušas? -- jā, es domāju, ka šai nedēļai vēl pietiks...
- AC0 tiešām nebija... kādas ņemsim rēzus pozitīvas vai negatīvas?
- ņemam negatīvās, pozitīvās bija aizpagājušajā nedēļā...

es zinu, ka esmu romantisks, nevajag mani tagad cildināt kā romantiskāko puisi netā... ;)

http://klab.lv/users/lord/13480.html

В полночь звучал гонг и мы выходили из своих укрытий. Выходили, чтобы жить и праздновать жизнь.

Пол тысячи лет назад она умерла, чтобы воскреснуть в Судный день и, представ пред Судом Божьим, продолжить жизнь в вечном Свете. Но что-то пошло не так. Она воскресла и пошла под покровом Тьмы. Тьма ее приласкала и взяла под свое заботливое крыло. Тьма стала ей матерью и отцом, любимым братом и возлюбленным женихом. Она брала у смертных Сок Жизни и, делая бессмертными, забирала их под свое покровительство. Она жила в самих лучших замках, наряжалась в самые дорогие шелка, имела самих красивых любовников, и при желании дарила им бессмертие.
Но Свет проклял ее. Проклял, ибо детя Тьмы не может оскорблять Лик Божий ходя под Солнцем.
Ночью она ировала со своими бессмертными любовниками и ей прислуживали бессмертные слуги, поднося в винных бокалах алый Нектар Жизни. Днем она пряталась от глаз Божих лежа в каменном саркофаге, в котором ей следовало находиться до Судного Дня.

Мы выходили в ночь и играли в свои игры при свете Луны. Ветер в ветвьях Деревьев играл нам гимны и мы плясали под его музыку и тонули в восторге. А когда голод одалевал нас, мы летали с Морскими Ветрами за соком, что дарует Жизнь. Мы хватали первого попавшегосья и уносили с собой в Вечность. И радость наполняла наши сердца… и Морские Волны пели для нас, а мы подпевали и дикий восторг переполнял нас и насыщал собой все наше существо. Летучие мыши были нашими Музами. Под шелест тысяч крыльев мы писали бессмертные оды Морским Богам и лирические гимны умерающим Звездам.

Проходили года, десятилетия, пролетали века – Мир старел, увядали краски, но она оставалась такой же молодой и красивой, как во время смерти. Тьма и Кровь, красота и молодость, и вечное достоинство и благородие были ее Жизнью. И все эти века она скрывалась от очей Божих под сводами Тьмы, и не знала она, что есть на земле ей подобные.
Она жила во Тьме уж многие столетия, когда начали пропадать ее любовники и слуги. С начала это случалось довольно редко, но со временем стало происходить все чаще и чаще. Ее подданные просто выходили на охоту или прогулки и ре возвращались к восходу Смерти.
С начала она не особо обращала на это внимание, но пропажи становились все чаще и она издала приказ из замка удаляться только группами. На какой-то промежуток времени пропажи прекратились, но тогда пропала одна группа, потом еще одна.

При свете кровавой Луны мы играли на скрипках и флейтах и ветер нам подпевал. Мы кружились в неистовом танце воспевая песнь славы Жизни, а потом купались в реках крови, вкушея Нектар вечной молодости.
К нам приходили незнающие смерти в поисках Сока Жизни и оставались и плясали с нами и воспевали хвалу Жизни. А когда приходила Заря, мы укрывались и смотрели, как они познавали смерть в лучах Солнца и смеялись, ибо радость переполняла нас. С приходом Ночи, мы собирали их пепел и развеивали над Морем. И мы смеялись вместе с Волнами и воспевали славу Неверным Обращенным. И под пение ночных птиц мы пели гимны Луне и Солнцу, вечно сменяющим друг друга, и приносили дары нашим богам и слагали стихи о Времени, щадящем нас но ввергающем в пучину Вечности все окружающее.

В одну из ночей, когда звезды скрылись за черными грозовыми тучами, она вышла из неприступных стен замка, чтобы самой отправитсья на охоту и встретится с опасностью, отнявшей у нее лучших слуг, лицом к лицу.

Ночь, сменяя День, оставляла ощущение Смерти. Ночи и Дни, месяцы и годы, века и тысячилетия… Мир старел, а мы оставались молодыми. Мы познали единение с собой и с Миром. Мы убивали, чтобы жить, не чувствуя жалости, как не чувствует жалости волк, раздирая зайца. И не было в нашей жизни ни Тревоги, ни Страха.
Но в ночь, когда Луну заволокло грозовыми тучами и в дали гремели раскаты грома, мною овладела смертельная тоска. Скорчившись я лежал под ивовым кустом и не знал, что со мною. Тоска сменилась тревогой, а потом нахлынул страх. И я побежал. Бежал не оглядываясь и не понимая, от чего и куда я бегу. Я просто бежал. За мной оставались леса и поля, долины и горы, реки и моря, а я все бежал. Страх прошел и я остановился, сел под дерево и разрыдался.
Многие тысячилетия я ходил под луной, я стоял у истоков человечества. Я видел, как впервые человек получил огонь, как изобрел колесо и железо. Я смотрел как рождались и погибали великие империи, я спасал царей и убивал рабов; свергал императоров и короновал батраков. Но не известна мне была тревога и страх.
Успокоившись я встал и возвращаясь обратно, решил поохотится в городе, что находился недалеко от лощины, в которой мы обосновались. Я убил молодую девушку и пил ее Кровь. Эликсир Жизни растекался по жилам, как теплый нектар, приводя в восторг и изгоняя тревогу и грусть.
Отведав Крови я двинулся в путь, чтобы отпраздновать Ночь. За спиной послышался легкий шелест шелка и тихий, приятный голос позвал меня. Тревога, было, вернулась, но быстро справившись с ней я обвернулся.

Она пошла в город и нашла пару смертных, которых отправила в замок. Тогда она почуяла Кровь ипошла по запаху и нашла труп молодой девушки с разодранным запястием. Она повернулась и пошла по следу убийцы. Вскоре в дали показался темный силуэт, шедшый в лощину. Походка была неспешной и уверенной, ноги еле косались земли, ураган и дождь похоже его совсем не волновали. Она подобралась к нему совсем близко и позвала его.

Передо мной стояла стройная молодая женщина, одетая черное шелковое платье. Она улыбалась и смотрела на меня своими иссине-серыми глазами. В этих глазах было то, что вечно искали филрсофы и алхимики – бессмертие и мудрость Жизни. В этих глазах я потерял себя, но когда я сново обрел себья, я что-то потерял… и что-то преобрел. Я слегка улыбнулся и поклонился ей. Заговаривая с ней, я высказывал свое почтение принцессе Тьмы, ее красоте и благородию. Она рассказывала о пропадающих фаворитах и слуг не возвращающихся с охоты, рассказывала о своем рождении во Тьме. Я рассказывал о том, что все ее слуги познали смерть, о том, что никогда не видел Солнца. Мы разговаривали и шли к лощине. А прийдя, мы присоединились к остальным и запели во славу Смерти, не щадящей живых.
Мы праздновали Ночь и радовались Жизнью, а когда пришла Заря, взял ее под свою крышу. Мы все говорили и смеялись, а потом я уснул у нее на коленях.

Проснулсья я от предсмертных криков сотни бессмертных. Открыв глаза, последнее, что я увидел, было всходящее над горизонтом Солнце.

© Lord Andrey de Initio (14.11.2003)

http://klab.lv/users/lord_andrey/90587.html

Trīs vīri, ietinušies biezos roņādas mēteļos, brida pa dziļo sniegu. No to elpas cēlās balti garaiņi, bārdās bija sasaluši ledus gabaliņi. Drūmajās sejās nebija lasāma neviena emocija. Vīrietis, kurš, spriežot pēc izskata, varēja būt jaunākais, izvilka no azotes kādu pergamenta gabalu un drebošiem pirkstiem to atlocījis, brīdi pētīja un turpināja ceļu. Ceļa biedri tam klusējot sekoja. Brīdi pa brīdim apkārtējo klusumu pārtrauca klusa rūkoņa, bet likās, ka ceļiniekus šis troksnis atstāj vienaldzīgus. Ceļinieku gaita visu laiku kļuva arvien lēnāka un lēnāka, līdz viens no vīriešiem pakrita. Abi jaunākie palīdzēja tam piecelties, un tāpat, klusējot katrs no savas puses aplika tā rokas sev ap pleciem un turpināja iet. Viss apkārt bija balts. Ceļam nebija redzams ne sākums, ne gals. Jaunākais vīrietis atkal izvilka savu pergamentu un atlocījis brīdi skatījās. Tad viņš izvilka kompasu, uzmetis tam skatienu, viņš mazliet nogriezās pa kreisi un trijotne turpināja kustēties uz priekšu.
Pēkšņi gājiens apstājās, vecākā rokas atbrīvojās no biedru tvēriena un viņš novēlās sniegā. Abi jaunākie viņu apgrieza otrādi un, kamēr viens centās uztaustīt pulsu, otrs sameklēja mazu metāla blašķīti un pielika nokritušajam pie lūpām. Viņa biedrs vēl brīdi taustīja pulsu, bet tad noraidoši papurināja galvu un piecēlās. Otrs vīrietis arī piecēlās un mirkli aizturējis skatienu uz blašķītes, iebāza to atpakaļ azotē. Abi devās tālāk, atstājot mirušo sniegā.
Sākās sniegputenis, abi vīrieši aizsedza sejas, bet tomēr turpināja iet. Jaunākais arvien biežāk uzmeta skatienu kompasam. Ceļinieku ātrums atkal sāka mazināties. Izskatījās, ka viņi ar grūtībām kustas uz priekšu. Pēc tam, kad vecākais dažas reizes paklupa, ceļabiedrs ļāva atbalstīties sev uz pleca. Abu acīs bija lasāma nolemtība, bet tomēr kaut kāda neatlaidība viņus dzina uz priekšu. Nu jau pavisam blakus atskanēja rūciens un vecākais vīrietis satrūkās, tomēr nepagriezās, lai redzētu rūcēju. Sniega vētrā tas tik un tā nebūtu iespējams.
Atskanēja šāviena troksnis un vecākais vīrietis nokrita, paraujot sev līdzi arī ceļabiedru, kas iespējams, paglāba to no nākamās lodes, kura tika raidīta viņam.
Jaunākais pārbaudījis sava biedra pulsu, izvilka tam no azotes blašķīti un brīdi palūkojies apkārt, mazliet iedzēra, tad uzmeta acis kompasam un viegli saliecies devās tālāk. Sākumā viņš centās iet ātri, ik pa brīdim pametot skatienu atpakaļ, bet vētras dēļ neko nespēja saskatīt, tāpēc arvien retāk skatījās apkārt, iztaisnojās un turpināja iet kā gājis. Pa brīdim viņš padzērās kādu malku no blašķes, uzmeta skatienu kompasam un turpināja ceļu.
Aiz sniega vētras aizsega aizslīdēja melna ēna. Ceļinieks nometās zemē un pārkrustījies piecēlās un turpināja ceļu. Sākumā soļus, bet tad sāka skriet. Nogurušās kājas metās viena aiz otras, pa sniegu skriet bija grūti un dažas reizes viņš nokrita.
Atskanēja šāviens un vīrietis nokrita. Tad pacentās piecelties, no biezajām vilnas biksēm sūcās asinis. Vēl brīdi viņš kliboja tālāk, pielicis pie lūpām blašķi un izdzēris dzēriena paliekas, viņš aizsvieda to projām un paskatījās kompasā. Viņš kliboja uz priekšu. Sejā nebija emociju, tikai nolemtība un miruši sapņi. Tagad viņš turpināja ceļu, lai dzīvotu.
Atskanēja šāviens un vīrietis nokrita. Pēc brīža viņš sakustējās, apgriezās uz muguras, ar veselo roku izvilka no azotes pergamentu un šķiltavas. Mazliet atlocījis pergamentu, viņš to nolika stāvus sniegā un aizdedza. Gaisā parādījās degošas ādas smaka un atskanēja rūciens. Aizmetis šķiltavas, vīrietis pielika lūpas no rokas tekošajām asinīm un ļāva tām tecēt sev mutē. Tās viņu acīmredzami apreibināja un viņa sejā parādījās kas līdzīgs izmocītam smaidam. Vīrietis zaudēja samaņu.
Atjēdzies, ceļinieks noplēsa divas strēmeles no biksēm. No vienas viņš uztaisīja žņaugu rokai, no otras – kājai. Viņš bija zaudējis daudz asiņu un jau tā bālajā sejā vairāk nebija nevienas asins lāsītes.
Viņš turpināja ceļu. Gāja lēni, ievainoto kāju smagi vilkdams. Sejā bija iespiedusies sāpju grimase. Vīrietis zaudēja samaņu.
Vīrietis atkal atmodās un ar grūtībām piecēlies, centās iet tālāk, bet nokrita. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem piecelties, viņš atmeta šo domu un smagi atkrita sniegā. Pirksti bija apsaluši kļuvuši melni, arī uz sejas bija daži melni plankumi. Lūpas bija pilnīgi zilas. Acis bija kļuvušas blāvas. Viņš brīdi gulēja uz muguras, tad, saņēmis pēdējos spēkus, centās noņemt žņaugus, bet apsaldētie pirksti neklausīja. Pēc ilgiem pūliņiem, viņam izdevās ar zobiem noraut žņaugu no rokas. Un viņš atkal zaudēja samaņu. Vairāk viņš nekustējās.

Tā beidzās gandrīz 6 nedēļas ilgusī ekspedīcija, kas tās sākumā sastāvēja no 36 cilvēkiem.

Mīlu tūristus… ;))

© Lord Andrey de Initio (13.11.2003)

http://klab.lv/users/lord/12833.html

retrospektīvā analīze..
pēdējā laika novērojumi parādīja, ka lai saglabātu sev mīļus cilvēkus, tos gluži vienkārši nedrīkst laist sev pārāk tuvu... ja cilvēks tiek turēts noteiktā distancē, tas var palikt draugs uz visu dzīvi... ja cilvēks tiek pielaists tuvāk, viņš atrod pietiekoši daudz tumšā un nepatīkamā un vairāk nevēlas turpināt kontaktus ar to...

tas, protams, ir padoms visiem... bet nu es īpaši neceru, ka kāds, izņemot mani, to ievēros... dēli vienmēr kāpj uz tēvu grābekļiem, neskatoties uz to, ka tēvi vienmēr pamāca, ka to darīt nevajag... tā nu tas ir... kamēr nebūsi apdedzinājies, gribēsies pataustīt liesmiņu...

http://klab.lv/users/lord/4520.html

atziņas...
- mans vārds tiks anonīmi nests pasaulē... tas priecē... vismaz anonīmi...

- "через часы Бог связывается с человеческим рассудком...."

- "вы конечно считаете меня сенсацией... в моей утробе уже пять лет живет ребенок" - "а кто отец ребенка?" - "Иисус Христос"...

- [info]teeja mani samulsināja ar savām zināšanām par kristīgo reliģiju... grūti diskutēt ar cilvēku par tēmu, kuru viņš pārzina labāk par mani... ;))

- Lords nespēj dzīvot bez sava gredzena, divas nedēļas un divas dienas un Lords gandrīz palika Tvaika ielā...

- kad kāds cenšas no tavas perfekti sabalansētās un sakārtotās dzīves, kas strādā skaisti, kā pulksteņa mehānisms, izvilkt kādu zobratiņu, tu centies palīdzēt un ar kājas spērienu to izsper laukā... loģiski, ka viss mehānisms aiziet pa pieskari... bēdīgi, bet taisnība... jāsāk dzīve no jauna...

- ēst vajag biežāk, savādāk zaudēšu vēl 10 kg....

- miegs - slikti....

- Fallout 2 - slikti... neļauj mācīties....

- manas personības rīko atentātu pret mani... jāsāk ievērot drošības pasākumus...

http://klab.lv/users/lord/3582.html

Kyrie
Un es esmu Amerikas kontinenta kompartijas ģenerālsekretārs, un taisos visus Zaļā Papagaiļa iemītniekus iznīcināt ar plastilīnu.

Lord
jā jā, šitas bija baigi labs... vēl viņš poļu koncertos leca uz skatuves un kliedza "drang nach osten".... un vēl viņš bija indiāņu virsaitis... un vēl viņš piedāvāja norakt Bastejkalnu, jo tajā kāpjot ar sirdi paliek slikti, kas saīsina cilvēku mūžu... un vēl viņš piedāvāja aizvērt visas kafejnīcas tā pat iemesla dēļ... un rakstīja franču žurnāliem, ka visos vulkānos vajadzētu ierīkot restes, lai plaģiatori (tb japāņi) nelīstu pa tiem laukā... viņiem pazemes ejas visur saraktas un viņi pa vulkāniem nāk laukā... ;))

Kyrie
japāņi nāk laukā un organizē mafiju. un norakt Bastejkalnu viņš gribēja tāpēc, ka tieši jaunieši tur pārpūlot dirdis, un tādēļ nomirstot ātrāk...;)

Lord
dirdis? nabaga jaunieši...

da i pašu viņu bērnībā nolaupīja un aizveda uz Ameriku, no šejienes arī rūpes par jauniešiem... bērnības trauma, tā teikt...