(no subject)
Apr. 19th, 2010 | 02:34 pm
Histēriski raudāt pārpildītā trolejbusā, tad noģībt, ieslīgt kādas vecenītes dabiskajā kažokādā. Atjēgties, bet joprojām izlikties, ka esmu nemaņā, klausīties balsis, lai aptur trolejbusu. Lai aptur veselu trolejbusu, pilnu ar cilvēkiem, kas steidzas, lai aptur šo visu mikrokosmosu manis dēļ. Lai mana eksistence ietekmē vismaz kaut ko.
Piecelties lekcijas vidū un iziet.
Un galvenais – melot, melot. Uzsist sev cenu. Neko vērts, lēts gredzens, kas kļūdas pēc ievietots izsolē. Dzīvot savu izdomāto dzīvi, spēlēt izrādi pēc izrādes svešiniekiem uz ielas, autobusā un lielveikalā. Tad paklanīties, izkāpt savā pieturā, atnākt mājās un raudāt.
Dažreiz man liekas, ka spēlēju „Patiesība vai uzdrīkstēšanās” pati ar sevi, nepārtraukti. Tikai sen vairs neizvēlos patiesību, jo to es nevienam nevaru pateikt, pat sev ne. Man vienmēr jāņem uzdrīkstēšanās.
man likās, ka esmu pārāk jauna, lai būtu tik tukša.
Piecelties lekcijas vidū un iziet.
Un galvenais – melot, melot. Uzsist sev cenu. Neko vērts, lēts gredzens, kas kļūdas pēc ievietots izsolē. Dzīvot savu izdomāto dzīvi, spēlēt izrādi pēc izrādes svešiniekiem uz ielas, autobusā un lielveikalā. Tad paklanīties, izkāpt savā pieturā, atnākt mājās un raudāt.
Dažreiz man liekas, ka spēlēju „Patiesība vai uzdrīkstēšanās” pati ar sevi, nepārtraukti. Tikai sen vairs neizvēlos patiesību, jo to es nevienam nevaru pateikt, pat sev ne. Man vienmēr jāņem uzdrīkstēšanās.
man likās, ka esmu pārāk jauna, lai būtu tik tukša.