pieklājīgi vārdi neskatoties acīs

Un mēs būsim abi tādi, viens otram. Un tavs puika un varbūt būs mums meitiņa. Un sunīti, gribu sunīti. Bet galvenais gribu tevi tādā sākumā saldā neprāta kaislē, bet tad arī piezemētā, uzticības un respekta mikslī. Tā lai beidzot ir droši. Jā, tā lai beidzot par mani kāds parūpējas un lai man beidzot ir aizmugure. Nevis kā līdz šim, visu laiku kuļos viena, visu laiku strong independent, dont take nothing from nobody sieviete. Kas man patīk, bet vēlos opciju tādai nebūt. Lai es varu būt vāja, ja man sagribās, jo tu esi stiprs. Un es būšu stipra tad, kad Tev vajadzēs.

Es jau zināju, ka tu būsi nepatikšanas. Garš un tumšs un gudrs. Un tagad tu apprecējies ar citu pēc tam kad teici ka monogāmija nav tev. Un tas ir pats sāpīgākais, jo ja tu tagad būtu vecpuisis viss ok, nebija pa ceļam. Bet tu esi viņas vīrs.

Izlasīju, ka There is one person who is 7x more likely to kill you compared to everyone else. Yourself.
Un tev tiešām nav bail ar sevi palikt divatā?

Es beidzot sapratu, kāpēc man ir tik niecīgs daudzums atmiņu. Kāpēc knapi atceros pāris epizodes no dažādiem laika posmiem.
Tas tāpēc, ka es nekad neesmu uz vietas. Es vienmēr gribu būt citur, es vienmēr gaidu, kad būšu citur. Es nekad neesmu uz vietas.
Es ceļoju savā prātā uz skaisto, tīro nākotni, kur es esmu tievāka, gudrāka, labāka. Kur es visiem patīku, kur man veicas. Kur es esmu laimīga. Un tagadne vienmēr likusies kā tikai pagaidu piestātne, kā kaut kas absolūti nenopietns un noteikti ne uzmanības vērts. Un tā jau dekādi.

Nav vairs nekas, ko varu izdarīt.
Nav nekas, ko grābt, ķert, kam zvanīt, ko kliegt vai pieprasīt.
Nav vairs.

Man vienmēr paticis izlikties stiprai. Būvēt mūrīti ap sevi. Izrakt tranšeju ap sevi. Sākumā, tas tik tā, lai citiem liekas, lai varbūt nedaudz baidās. Un zini, ar laiku, es pati pārvērtos par mūrīti. Un likās, ka tas ir ekselenti. Es biju tanks ar rokassomiņu, urā. Un tad, es pat nepamanīju, pat nedzirdēju un noteikti negaidīju kā mūrītis sabruka. Nē, ne sabruka, bet uzsprāga, izmētājot sāpīgi sitošus akmeņus. Un man šķiet, ka tas bija inside job.

Es Tevi mīlu
Es mīlu Tevi
Tevi es mīlu
Mīlu es Tevi
Mīlu Tevi es
Tevi mīlu es
Se līmu eTvi
Īmlu viTe se

“Sometimes you climb out of bed in the morning and you think, I'm not going to make it, but you laugh inside — remembering all the times you've felt that way.” Charles Bukowski

Man bieži uzmācas (tieši uzmācas, uzplijās, piekasās) tādas nostaļģiskas, sentimentālas ilgas.
Pēc lietām, kas nekad nav notikušas. Bet es pēc tām ilgojos tik un tā.
Tādas skumjas ilgas pēc tā, par ko es biju cerējusi, ka tas notiks. Bet nenotika. Bet es ilgojos tā it kā būtu noticis, ka es to dabūju un es tagad esmu to pazaudējusi kādas savas muļķības dēļ.
Tu saproti?

Katrreiz, kad redzu stikla glāzi, mans pirmais instinkts ir to sasist pret Tavas virtuves marmora virsmu.
Un tad...nezinu, griezt sev vēnas, vai?

Es gribēju, lai Tu manī iemīlies, es tik ļoti centos. Tu teici, ka netici mīlestībai, ka tas neesot veselīgi. Tu teici, ka visas Tavas bijušās bija trakas. Tu konsekventi izmantoji vārdu partnere nevis draudzene. Tu stundām neatbildēji uz ziņām. Tu kavēji tikšanās. Tu negribēji nekādus labels mūsu attiecībām. Bet turēji mani diedziņā, pirki man koncertu biļetes mēnešus uz priekšu. Tik daudz red flags, ak kungs, kā es to neredzēju? Es biju tā meitene, uz kuru agrāk skatījos ar nicinošu žēlumu. Es biju salīmējusies. Jo Tu biji tik garš un tumšmatains, tik gudrs un asprātīgs, un Tev arī bija profesija psihiatrijā, un Tu rakstīji un gleznoji. Un Tu izvēlējies mani. Līdz vairs neizvēlējies. Es atceros kā Tu mani pameti, lielveikala kafejnīcā ha. Trīs minūšu saruna, es pateicu ok, piecēlos un aizgāju. Un ilgi, ilgi man bija fuck off attieksme, Tu esi douchebag un man nekad nebija orgasms. Un ir jau pagājis gads, un šogad es padomāju objektīvāk par togadu, par to cik pārsteigts Tu likies, kad saprati, ka es biju gribējusi, ko vairāk. Un par to kā es uzvedos, kā es negribēju, lai paliec pa nakti, kā es biju distancēta, tipa noslēpumaina, tad provocēju. Es biju vēsā meitene. Un man tiešām likās, ka es tāda esmu. Bet tagad šķiet, ka tas ir kārtējais aizsargmehānisms un es varbūt, iespējams, nemaz neesmu vēsā meitene.

Un man likās, ka ar mani jau nu tas nenotiks. Ha, bet izrādās es neesmu īpaša vai kaut kādā veidā pasargāta. Un, ziniet, tas mani aizvaino. Jo es biju domājusi, ka esmu īpaša, ka man būs laba dzīve, ka labas lietas notiks ar mani, ja es kārtīgi mācīšos un strādāšu un citam pāri nedarīšu. Bulšits, draugi. Tieši šīs labdabības dēļ es iespējams saslimu. Visu agresiju, ko jutu pret šo nožēlojamo cilvēku sugu laikam nejauši pavērsu pret sevi un tagad kaut kur ir iesprūdis gailis un es nevaru beigt sevi ārdīt un ausīs džinkst un drīz vairs nebūs spēka elpot. Un pats draņķīgākais šajā visā ir tas, ka es gribēdama nevaru pārstāt elpot un mans ķermenis vraks turpina eksistēt un es līdz ar viņu.

Man liekas, ka es nekad vairs nebūšu tā priecīgā smejošā meitene. Un pēdējā laikā man uzmācas šaubas vai es maz jebkad esmu bijusi ne tāda kāda esmu tagad. Slimības izkropļota, sāpju izvagota, kājas zilumos un āda grumbuļos. Ar tukšām tukšām acīm. Skatiens spogulī ir pārsteigums.

Viss liekas vienmuļš, tik ārkārtēji garlaicīgs un mietpilsonisks un remdens. Es pati ar.

Skaistums ir nežēlīgs, kad to noliek blakus.

es gribu lēno deju.degošā istabā.

es varu arī nodedzināt tiltus.

Ak kungs, es esmu tik deluzionāla.

Tik izmisīgi daudz pārāk spēcīgu emociju vienlaikus. Es vairs nevaru. liekas, ka iekšpusē viss jau sabrucis, pāri palicis tikai ārējais apvalks.Čaula. Atliek tikai gaidīt brīdi, kad pār manām krūtīm parādīsies plaisa, lūzīšu. Drumstalās sabiršu uz ielas starp iemīlējušamies pārīšiem un laimīgām ģimenēm, kas šausmās aizklās savu atvašu acis.

esmu pēkšņi atjēgusies sākumpunktā. biju tik tuvu , viss tik sakāpināts, likās tūliņ, tūliņ būs tas uz ko tik ilgi gāju. un tad tas beidzās kā seriāls, kas sezonu beidz cik vien sakāpināti var un tad tiek atcelts. tāda sajūta, ka esmu atmesta atpakaļ laikā, esmu tur pat kur janvārī. un janvāris nebija labs.

nevaru saņemties.mājās vietuļi, klubā absurdi, alkohols palīdz uz 2h, zāle uz 3. man ir patiesi izcils fake smile, bet vispār nesen pirmo reizi mūžā sapratu, ka man ir vienalga, ko citi domā par mani.fascinējoši viegluma sajūta, iesaku pamēģināt.