pieklājīgi vārdi neskatoties acīs - 3

Vai visiem ir caurums sirds reģionā? Vai visiem, kas uz brīdi apstājas, lai tā kārtīgi paskatītos uz dzīvi, ir šī šausmīgā bezjēdzības un nolemtības sajūta, kas ir man? Vai varbūt es tomēr esmu klīniski depresīva, vienkārši ļoti augsti funkcionējoša, latenta? Vai varbūt šī ir tikai tāda maza trešdaļdzīves krīzīte, kas ilgst jau vairākus gadus? Man šķiet, es nomiršu viena. Ļoti iespējams nabadzībā. Jo es kaut kā kuļos uz priekšu, nekas nav iekrāts, tikai kaudze sapnīšu. Doktora grādu es arī gribu tikai tāpat vien, lai ir. Es daru lietas tikai tāpat vien, lai nav garlaicīgi, lai ir kāda jēdziņa visam šim. Muļķīgas lietas arī, bet caurumu sirdī ar pimpi neaizbāzīsi un bēdas alkoholā tomēr arī nevar tā līdz galam noslīcināt, no rīta tur pat vien tās ir, skatās virsū caur paģiru miglu. Vajadzētu plānot, vajadzētu investēt, vajadzētu nobāzēties, izvēlēties beidzot valsti, kurā dzīvot, vajadzētu apprecēt kādu vīrišķi. Labi. Vēl nedaudz. Vēl nedaudz es sev ļaušu būt par sienāzi un tad, tad kad skaistuma pēdējās paliekas būs sačervelējušas, tad apprecēšu kādu bēdu brāli. Ja paveiksies piedzims kāds bērns un tad jau viss būs labi. Esmu ievērojusi, ka bērns šķiet ir populārākais veids kā cilvēki savām dzīvītēm piešķir jēgu.