Tā, tā, kur ieteiksiet ēst Liepājā?

Jau savlaicīgi atvainojos par personīga un nepopulāra viedokļa paušanu,

bet nieks ar "Betijas, aktīvistes un izglītotājas" kadra un tēla pohujistisko trašīnesu*, kā arī to paštaisno pirksts-acī balss toni,
mani vairāk skumdina (?) vai tramīgu dara fakts, ka ar X. novada debašu čempionāta līmeņa saturu ir tāda kā cerība, tāds kā solījums, citēju, "atbalstot nekomerciālas, sabiedriski nozīmīgas žurnālistikas radīšanu medijos, kuras uzdevumi ir stiprināt Satversmē noteiktās vērtības, valstisko apziņu, latvisko kultūrtelpu, kritisko domāšanu, veicināt mediju atbildīgumu un kvalitāti, kā arī sabiedrības saliedētību uz latviešu valodas pamata ceļā uz Latvijas valsts simtgadi, neatkarīgi no medija veida un izmantotās platformas, vienlaikus nodrošinot demarkāciju ar sabiedrisko pasūtījumu."


Un te nu es redzu neatbilstības mērķu/snieguma kvalitātē , jo ja Satori ar teiksim, Ījaba vai Zandera slejām niecīgajā "mediju telpā" ienes tādu kā politisko, sabiedrisko procesu skaidrojuma/kritikas/ dvesmu, jēdzienu un terminu korektumu, liberāli ļaujot kultivēt jēgu un validēt to pret vērtībām (kā Satversmē ierakstītajām, tā individuālajām) pašiem lasītājiem, tad wiki līmeņa definīcijas ("šā es jums, mazajiem, izskaidrošu, kas ir vardarbība, tā lai katrs saprot") ir krietni vulgarizēts piegājiens nišas auditorijas sasniegšanai un uzrunāšanai vienas 200 dienas pirms gaidāmajām vēlēšanām, kurās kā-vēl-nekad svarīgi ir pie urnām aizvirzīt 18- 25 (un plus) gadīgos "tīmekļa kritiskos domātājus", kuriem pašlaban trūkst motivācijas un zināšanu par ekonomikas vai sabiedriskajiem/politiskajiem procesiem un mijiedarbību, jo pšlakam, es tirgoju dizainu etsijā/behansā, strādāju frīlansā no Cēsīm, bijusi man nebijusi tā jūsu Latvija ar saviem ZZS traktoristiem un šlāgeriem un vispār, kam mums parlamentāra republika un kaut kāda tur ekonomika, lai dzīvo kreisums . Tāpēc atļaušos teikt, ka vieglprātīgs un bezvēstījuma "aktīvisms" ir drīzāk bīstams, jo nesatur ne lāses "kritiskuma", "domāšanas", bet ar veco labo, top-down "atomisko pieeju" močī jābūtības/kābūtības un kur "pret-esības" degsme un "oxford dictionary says/"Žils Verns sēdot pie rakstāmgalda Amēēriku redzēja šādi"" ir galvenie instrumenti. Būtu paties interesanti, ja "aktīviste un izglītotāja" Betija satiktu šova "No ērkšķiem uz..." dalībnieces un tā sacīt, "vecinātu izpratni un uzvedības/rīcības maiņu" šīs savās dzīves izvēlēs iestrēgušās sievietes. Citādi, tas viss ir Dosia pulvera žanrā "žournalizm iz īzī, jū džast teik kamera and stārt recording jour opinjon, jē. Ze seim iz politiks, jū džast sei "everīsing saks jū suker marūns" and hiar vī go." Bīstami, šķiet.

Pie viena, apzinoties, ka Delfi piesaukšana pozitīvā tvērumā iekš Cibas ir vēl sliktāks tonis, kā Satori nopulgošana (bet nu johaidī, kur palikusi kvalitāte un doma**?),
vēlos teikt, ka Vēlēšanas/Vaidalote/Latvija 2030/ 99 stāsti un Domburs kvalitātes un jēdzīguma dēļ ir pelnījis ne vien klikšķus un acu laiku, bet "ja grib, tad var" vimpeli un visus nākamos KKF finansējuma projektus.


*vēl lielākam fšokam un provokācijas mērogam var krāsot tos ar briljantzaļā šķīdumu. Pamācības, kopā ar norādēm džinsu vārīšanā, izlasāmas žurnāla "Draugs" 1985. gada marta numura slejā "Pusaudžu Protests".
** Droši vien "virknes iemeslu dēļ", no kuriem dažus sauc par Žmaigu, bet citus - par naudas trūkumu kultūras medijiem, Satori pokemonizācija jau labu laiku izskatās tikpat bēdīgi, kā tad, ja RL sāktu ielauzties "Ievas Stāstu" nišā un publicētu recepšu un 101 padoma nedēļglances. Man žēl redzēt, ka "auditorijas paplašināšanas" vārdā tiek zaudēta seja/stāja/paškritika un, kāda dabas drauga- atkritumbiznesa lobiera vārdiem runājot, "oijohaidī, šitādu upi pieķēzījām." Paškritkas un kvalitātes grožus ir izrāvuši user-generated content no savas nabas skatupunkta un triceklīgā kadra meistari ar neiztrūkstoši violetajiem matiem, ot, lūk, tāds laiks un tikumi.

Bet ir, ir pasaulē viss mierīgi, saule lec un riet pat tad, ja mēs to nesatiekam.

Jo skat, tagad mums būs zināma vieta, kur saule aust (jo jūs taču zināt, kas ir vieta, kur saule nekad neiespīd), ek, konotācijas, šmonotācijas.

Un gaidot ganz and rouzes Tallinā, mūžam dzīvais roka rietumkrasts piedāvā: Līvi "bez štepseļiem" kultūras namā Wiktorija.

jā, zinu, atceros, solīju dažam mēēēdijam reiz uzrakstīt par reģionālo zīmolradīšanu, jo pašvaldības- tas ir spē(a)ks.

Ir tādas dažas ilg(i)spējošas lietas.

Teiksim, oranži brūnās "Latvijas keramikas" māla bļodas, riebīgi smagas un nesmukas, bet nesasitamas. Atceros, kā oma tajā lika speķpīrāgus, kā tajā maisīju pirmo pankūku mīklu viņas uzraudzībā; visas manas raugamīklu nedienas arī tur ir (ne)rūgušas. Sen jau vairs tā nav smukā bļoda, kuru likt uz galda servēšanai, tā ir funkcionālā "jaukšanas bļoda" mīklām.

Nesenajā mēztiņā trīsreiz nošūpoju to virs mistkastes maisa - sak, glazūra saplaisājusi, viens robs izsists, nav jau tā, ka podnieku loks nebūtu par šo zobojušies un četras jaunas vietā uzdāvinājuši....bet tomēr, tā bļoda ir bijusi vēl pirms manis. Tajā rūga rauga mīkla, kura man joprojām nesanāk. Neizmetu. (Pagaidām.)

Vai, piemēram, Oxo dārzeņu nazītis.

To uzdāvināja viena amerikāņu apmaiņas studente, kura dzīvoja kādbrīd pie manis '96/97 gadā.
Šis ir pasaulē ideālākais dārzeņu mizotājs, zinu, ir cilvēki, kuri mizo dārzājus ar tiem kaķeņveida, ir tādi, kuri par pareizu tur mizotāju ar nekustīgu galvu, bet es (un kā laimīgi noskaidrojās, ne es viena) par vienīgo pareizo uzskatu tieši šo. Sanāk, ka tas man kalpoja 20 gadus, sestdien nopirku jaunu un bargi parēķinot, pavisam iespējams, ka dzīves laikā man pietiks ar 4-5 šādiem instrumentiem. Iedomā, cik pāri kurpju, tonnas zeķu, steri zobbirstu un visa kā cita izrotēs ap/gar/aiz/no, bet vidēji ņemtam mūžam, iespējams, pietiek vien ar četriem- pieciem dārzeņu nažiem. Ek, laika līnija - dzīve – un tajā ietilpst četri/ pieci dārzeņu nazīši. Baigi tā, pieticīgi ņemts, kā lai ar pāris dārzeņu nazīšiem pagūst uzbūvēt Romu?

Vissūrākās laikmetu veterānes ir rīves – kuram gan nav pilns iekšskapītis (ja ne pamatmājās, tad noteikti laukos/vasarnīcās)
ar piramīdām un tām vienplaknes skārda baisulēm (tādas, no spiediena ielocītu rokturi, ierūsējušas "citrusu zonā", bet pārējā - tieši pašā labumā un vēlajuvariztikt), uz kurām kopā ar rutkiem vismaz 3 paaudzes ir rīvējušas īkšķa falangas ādu un salātus servējušas aizdarītus ar krējumu un asiņu pili, ieslaucītu trauku dvielī, piemēram. Kā tādu izmest? ( meit, ar šo rīvi pirkstus apskādēja arī tava vecvecmāmiņa. vai nav cieši smalks mantojums, ko? )

Putu karote vispār droši vien ir mūžīga, domāju, apmēram viena uz dzīvi, putas un maldi, raidaidā.
Vai tortes lāpstiņa, labdien, smalkie sudrabi, tos tad svinībās uzpulierē, bet tās, pieklājībā un blatā dāvinātās melhiorenes, kuras neizvilktas apsūb kastēs, ak, piesārņojums, piesārņojums. Teiksim, kotlešpannas ar rūtoto dibenu izmešanas fineses reizumis tiek pārmestas no daža laba seniora, sakot, ka tik labas pannas jau pasaulē vairs būt nevar un ar šo savu stulbo pusaudzes neapdomību esmu pārcirtusi kotlešu izpratnes dzīslu nākamajām paaudzēm un kopš dienas tās nekas vairs nav līdz galam taisnīgi, jo tehniski ņemot, kotlešu pannu vajadzēja aizvest uz laukiem, kur tā, meistara piededzināta un ceplī atdedzināta, kalpotu vēl simtu gadu un BŪTU, bet tagad - tagad vairs NAV.


Vispār, man patīk nevilšā sadzīves arheoloģija un lietu liecību stāsti, smeldzīgi sarkastiskais joks par kāzās dāvinātajiem virtuves kombainiem, kas, dienasbeigās, izrādās ilgstpējīgāki par laulību, jo Moulinex, čehu servīzes, neizmetamas bļodas un neglītas putu karotes turpinās ilgāk, kā cilvēki, kuriem cepi pīrāgus vai atputoji boršču. Seļavī, ja, dzīve turpinās, ura.


Netiešā ilgspēlēšana – laikam tieši šī apjausma mani beidzot pievērsa tam, lai izvēlētos tādas lietas, kuras nekaitina un ir labas pēc būtības, jo stāvēšana pie izvērsta virtuves skapīšu satura un mēģinājumi to visu nonest uz konteineri, ir labs brīdis mērķtiecīgai "timeless design masterpieces" domai, še jums mana sirds, skandināvi un pārējie.

Un jā, no šādas perspektīvas skatoties, sasodīti dārgās un labās lietas iegūst citu amortizācijas pakāpi.


Bet nopērciet Oxo dārzeņu nazīti. Vai vairākus. Stockmanī ir.

Mani patiesībā pārsteidz "me too" apjoms un intensitāte, tas pat atmetot diskusiju "kurš vainīgs" un "kur ir robežas." Acis atveroši.

Tomēr uzskatu, ka šai ziņai pietrūkst vajadzīgās prominences, rezonanses un speciālreportāžas statusa. Vispār, dēļ darbojošamies personu uzvārdiem un argumentācijas te sanāktu arī krietns un nacionalistisks um novadgribīgs kino, iespējams, vairākās sērijās.

Man šķiet, ka Hugo Duksis ir acīmredzami bijis pirmoreiz ar pīpi uz jumta.

O, šī saulainā un siltā un tematiski virzītā diena liek atcerēties atgadījumus Rīgas bērnu stomotoloģijas poliklīnikā Engelsa/Stabu ielā nr.9.
Man jautājums biochem un medicīnās skolotajiem, vai dzīves rūdītajiem tāpat:

1. Kas tā bija par [asinis stindzinošo] smaržu padomju zobārstniecībās, tā "degošo zobu" smaka, bet kas tā skaitās ķīmiskibioloģiski?
2. Kas bija tālaika vietējā anestēzija- tas atvēsinošais kaut kas, ko bērnu zobārsti MELĪGI sauca par "SALDĒJUMIŅU"?

Un kādas aromtraumas ir jums?

Ir tādi rīti, kad pirmā lieta izkāpjot no gultas, ir aizvērt logus.

Tad tāda diena, otrā pēc kārtas, kad basās kājas nosalst vaļējās kurpēs, bet pievakarē iecienītais vīnveikals ir sarīkojis akciju pērnsezon iemīļotajiem zinfandeliem un štellenbošiem un vakarā skriet jāiet kreklā ar garajām piedurknēm un deviņos ir tumšs.

Ar to es gribu teikt, ka ātri dzīvoju ne vien esē, bet ātri dzīvo arī klimats.

Teicams virsraksts, ar attieksmi:
" Darbs pie ambiciozās dzimstības veicināšanas programmas 'Māras solis' ieiet finiša taisnē (18) " (Delfi)

Jā, lūk, kā jau zīmju lasītāji prognozēja, "pilnmēness piegādās" un vai nu tas, vai citas elementu konstelācijas (pacietības trūkums, vēlme nesamierināties, nepieciešamība uzdot jautājumus, utmldz) arī atsedz dažādas šmucīnas zem itinkā daiļi pūderētiem mauriņiem.


Dažas dienas biju liegā sistēmiskā neizpratnē par SS.lv aizstāvībai noorganizētajiem PR bastioniem, ieskaitot, atkārtojos - "augsto tehnoloģiju kompānijas inbox.lv īpašnieku"* un citus smagā koda triceratopus, bet tad es sapratu, kāpēc "ss.lv" dauziem liekas kaut kas mīļš, svēts un aizstāvams.

Tāpēc, ka ss.lv tomēr ir tik neviltots spogulis mums pašiem un ikvienam – tur vienkop ir redzamas visas tās Ziepniekkalna rokoko un/ vai jaunprojektu "japāņu askēzes" fantāzijas, labi noviltoti HermesBirkini pa 45 eur pudā, no objektiem iznesti špahteļmasas maisi, no V.O.V.A cehiem sperta korsešu produkcija un visādi citādi nenovēršami izdevīgi piedāvājumi, "antīks bufets no Golandiem", kurus izvēloties tu esi apgājis veselu liekēžu ķēdi un nodokļu politikas turklāt;
tas ir portāls uz zvērēnu sevī: cīnies, roc, ķer, grāb, tasnoteiktibūslēti, esi gudrāks (un apsviedīgāks) kā tie nožēlojamie idioti, kas iepērk legālas preces oficiālos veikalos (vai- tos pat veido kā savu biznesu);
trešā tēvdēla gudrība ir pie kaprīzās stikla kalna daiļaviņas uzjāt ar kaķu zelta gredzentīnu un trešajā bemkā, tūnētā kā piektā, tikko no vācijas, protams. Jo tev ir jāspēj no tuvīnā purva izcelt labākā kritala, tāpēc, ka kurināšana ar sausu malku prasa baigo piepūli, "a kritalas purvā- pa lēto."

Es bieži lietoju ss.lv, lai sev pašai vai "stikla akvārijos peldošām mārketinga zivtiņām" ((c) VT) atgādinātu/ilustrētu estētiskās, valodas u.c. atspraudumus realitātē, sak, uz ko ir jāatsperas, lai kaut kas mainītos; bez veneroloģiski sūdīgās gaumes ilustrācijas ss.lv ir viens no vislabākajiem "nācijas pulsometriem" arī tajā, ka nodokļus, nodevas gribas pieprasīt progesīvus un pilnīgi noteikti, tiem citiem (tiem pašiem idiotiem, kas pērk jaunus datorus ar legālajām programmām), bet nevis – sākt ar sevi. Tā diemžēl ir dabiska ēnainās ekosistēmas un slapstīšanās daļa, kurā šķiet jēgpilni strādāt pie rūdītiem žulikiem, samierināties ar regulāru uzmetienu, bet tā arī nenokāpt no adatas, jo "ir zināmas priekšrocības", par nodokļos nesamaksāto algas daļu vari nopirkt mazlietotu Stollar blenderi, kičeneidu un pielikt heštagu #lovemylife.

Eseska ir Latvijas iedzīvotāja faktiskā paradīze, kurā lieliskā palielinājumā spoguļojas nožēlojamās CSB oficiālās statistikas īstenais purniņš. "Cena runājama", jo idioti ir "tie citi". Tāds, vot, #lovemylife, #saldejumslimonadehipoteka.



* so that you know, arī ciba ir augsto tehnoloģiju prodakts, ja?!

Meklēju, neatrodu: kāda bija iespēja noarhivēt savu cibu, ielejuplādēt visu, kas sarakstīts, sasaiņot mugursomu iekš MacOs, m?

labas lietas notiek visriņķī (vai – visriņķē, teiktu kaimiņiene, kas nokapāja visas manas gailenītes) un visapkārt, divas no tādām ir arī blīvripas formātā – "Tautumeitu & Auļu" diskis ir obligātā literatūra par to, ka folklora nav žēla koklēšana slapjā rasā un (visu cieņu, bet tomēr) skumīgu sieviņu rietošie dziedājumi. Nā ni, Tautumeitas ir tik spridzeklīgas, ka noder degvielai rītā un vakarā.

Savukārt, "Imanta & Dimanta" diskis "Uzauga mātei brīnuma meita" ir arī par to pašu, tikai bez Auļiem un arī bezgala veselīgs.

pieprasiet tuvējā diskveikalā!

"Kas bija pirmais - Kristīne vai Edgars?"

"ko tie delitanti iedomājās"

Līdzīgi, kā dažviet "vegāni kā lamuvārds", ja nu ir kāds tautiskums , kurš man izgriež bungādiņas, tad tas ir "no lētā gala" vai "no dārgā gala."

Pirmkārt, kur pie joda, ir gals? Kas tā par imagināro planogrammu? Un kur ir mediāna? Un kā rodas izpratne par lētuma galu? Kas ir Getliņu tomāti, kuri Rimi ir "dārgajā galā", bet Sky- "lētajā"?

Otrkārt, cik veikli ar šo kodējas attieksme,
"personas W. rokassomiņa/telefons/blociņš ir no dārgā gala/ tu jau mums tikai tos "dārgā gala [priekšmetus] izvēlies"" => "Persona W. ir no kungu gala, ko nu mēs, mēs jau neko." Galīga plaisa pa visu Daugavu, ko nu mēs, mēs jau neko, nav no mūsu gala.

"Kad tu būsi mūsu galā?"

Bez vērtībsprieduma par gaumi/bezgaumi – varbūt iz cibiņiem vai pietuvinātiem tīmekļa biedriem kāds/kādi dodas uz Coldplay Varšavā, šg. 18. jūnijā un teiksim,
a) vēlas pārdot vienu biļeti un/vai
b) meklē auto+ šoferi?


Un- mazums kā gadās- II, varbūt kāds vēlas atbrīvoties no U2 Berlīnes koncerta biļetes?

Es, piemēram, esmu labi audzināta un pateicīgu PALDIES! saku arī RIMI pašapkalpošanās termināļiem un bankomātiem.
Jācer, ka mūsu jūtas ir abpusējas.

Kā es jums sak' – par jebkuru asāko stratēģiju, žilbinošāko smalkplānu un niansēs dziļi iekodētiem nolūkiem,
vienmēr vienmēr vienmēr simtiem reižu stiprāka būs homo sapiensa naturālā natūra.

Attēlā - meita mīļi apskauj savas mātes slepkavībā apsūdzēto un "pirms termiņa no cietuma atbrīvoto" tēvu.

Somiņa! Mirstu sajūsmā, betonēju augstumā.

https://www.instagram.com/p/BUHk1diFKy3/

Skatoties Dončika tikšanos ar draudzīgo Turciju, man piepeši saslēdzās.

Mums taču gluži svaigajos laikos pirmajiem bija fundamentāls/ funkcionāls idiots par izkārtni, lai atceramies tautsaimnieku Bērziņu.
Vienīgā AB atšķirība (trūkums, kurā Doņiks ir soli priekšā) bija neesošā harizma, bet tā viss taču sakrīt:

- personīgais "tautsaimnieciskums" kā galvenais arguments kompetencei;
- sīksta cietpaurība politikas procesos, diplomātijā, kas piesegta ar "hei, mazie, bet es zinu, kā rodas nauda, jums taču patiktu vairāk naudiņas?";
- ja nu vispār kaut ko pavēsta, tad vieglajā valodā;
- funkcionāls vērtības piedāvājums (vieglajā valodā) mierīgu dzīvi meklējošām medmāsām kā apliecinājums "leadership" un "īsts vīrs".
- misēkļi ar SAB un cieša saitēšanās ar mazāk ietekmīgiem (maigi sakot) un kurantu skaņas mīlošiem starptautiskajiem partneriem, check.

Got it? Latvija bija ne vien Kembridžanalitiks izmēģinājuma bastions kremļa vingrinājumiem, bet arī Trumping testa domēns un, kā redzam zīmējumā, (vērojam līknes)- kritām, attīstības politikas grāvjos izvāļājāmies un mūsu svars/loma starptautiskajā politikā ir apmēram kā Dūklavam pie veterinārstiem, bet tak jau, nesabirzām. Grūti gan sagrupēties un kaimiņzemes, nelietes, tikmēr baigi uzrāvušas iekšējos un ārējos resursus un lāga neredz mūs vairs atpakaļskata spoguļos, bet no simtgadēm taču zināms, ka vēl jau var vienkārši paveikties, ja vien fortūnai nav jau apnicis.

Starp citu, šodien Gata Krūmiņa grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture" atkāšana @LNB un arī tiešraide ar pāris neviennozīmīgiem smagsvariem, bet U.Pīlēnu desertā.
Esmu šī liegā avangarda fāņklubā un mudinu būt turpat, tīri tā, spuldzītes virs galvas nolūkos.

Ārpus tam, Stīvens K. visu padarīja spoži.

Gaumīgi, no tiesas.

https://m.youtube.com/watch?v=y4RNv0VSkY8