Vienīgais, kas mani pa īstam dara uzmanīgu jautājumā par Ždanokas iekļaušanu iekš "Mūsējām" ir tas, ka caur šādu tvērumu: izzināt personību, tās attīstības ceļu, apzināties, ka dažādiem viedokļiem ir tiesības līdzāspastāvēt, diemžēl, mēs kā sabiedrība esam hroniski uz grābekļiem kāpuši, jo viegli pieņemam patīkamo, izprotamo personības daļu, taču neievērojam darbus un nelabprāt nošķiram (patīkamo) personību no tās praktizētajām vērtībām: darbiem, praksēm, vārdiem.

Pavērojiet, ar cik vieglu roku allaž atrodas attaisnojums itinkā laba cilvēka nepiedodamai, bīstamai vai apdraudošai rīcībai- piemēram- varmāka, bet talantīgs mākslinieks;
neuzticams alkoholiķis, bet reizēm labs autors;
pilsēteles mērs ar neaprakstāmi brangu korupcijas un tiesiskuma piesmiešanas tvērienu, bet "smukas, bruģētas ielas un piemaksas pie penzijas" un tādā garā.

Atbalstu empātijas veicināšanu un cilvēciskā kodola atrašanu, taču nekritiski pieņemot un veidojot cilvēkstāstu, faktiski vari attaisnot ikvienu un tas nav kritiskās domāšanas trūkums lasītājiem, bet paškritikas trūkums, parastā nepadomāšana autoriem. (jā, arī raudošs šlesers priekšvēlēšanās ir no šīs pašas bezgaumīgās paletes).

Cilvēks tomēr ir viens veselums un nudien nav veselīgi nošķirt raksturu, profesiju, uzvedības musturi no personības vērtībām,
ar šo nošķīrumu esam ieguvuši dažādas (bīstamības) kalibra ākstus uz skatuvēm, trampus, putinus, šīzogobzemus un kantānes, jūlijas vai rībenas, kaitinošāko pasvītrot.

Vērtību jautājumi, tiem ir nozīme un dažkārt stiprāka par vajadzību būt pamācoši iekļaujošiem vai dumpinieciskiem tomēr ir vajadzība būt ar robežu izjūtu- par ko tu, tavs varonis stāv/ceļas un krīt un te nu TŽ atrašanās blakus VVF, Skulmei, Ķeniņai un citām granddāmām šķiet nevietā.